Un tad ceļš beidzās…

Kā jau ierasts, laiks bija ļoti skaists, spīdēja saule un ezers bija mierīgs kā spogulis. Interesanti ir tas, ka ezera nosaukums sakrīt ar mana trenera uzvārdu – Otter. Droši vien ne par velti nakti pavadījām tieši pie šī ezera.Aina, kas pavērās maršruta sākumā, bija jau ierasta, proti, zemes ceļš, upīte, kas tek turpat blakus, un visapkārt ir zaļumi un kalni. Pēc nepilniem 15 km nogriezāmies uz ierasto KVR (Kettle Valley Railroad), kas nedaudz apgrūtināja braukšanu, jo segums bija mīksts un rati neripo kā uz cieta seguma. Pagāja pusotra stunda līdz kaut kas mainījās, kad pēkšņi mūsu ceļš beidzās... Gluži vienkārši labajā pusē ir stāvs krāvums un priekšā ir upe. Atradām taku, kas veda tieši pa krāvumu augšā, nācās riteni ņemt uz pleca un uzmanīgi kustēties uz priekšu. Neslēpšu, ka bija brīži, kad maz netrūka, līdz būtu novēlies ar visu riteni pa krauju lejā, taču laimīgā kārtā tikām atpakaļ uz ceļa. Kopš tā brīža, sekojot Trans Canada Trail, pavērās ļoti skaisti skati. Mēs braucām pa takām, kas bija gana interesantas un līkumainas un, skatoties apkārt, manīju stāvus kalnus, upi kreisajā pusē, kā arī braucām cauri tuneļiem, kur savulaik kursēja Kattle Valley Train.Pēc pavadītām gandrīz četrām stundām ceļā apstājāmies uz līdzenākas vietas, lai papusdienotu un atpūtinātu kājas. Sēdējām turpat uz asfaltēta ceļa saulītē, baudījām sasmērētās maizītes un pūtāmies.Kad pusdienas pārtraukums bija galā, turpinājām ceļu pa Trans Canada Trail, kur sekoja nobrauciens, pēc nobrauciena akmeņi un ūdens šķēršļi. Tas bija kaut kas interesants, jo, godīgi sakot, braukt pa taisno un platiem ceļiem ir nogurdinoši un garlaicīgi, tāpēc arī acis nedaudz iemirdzējās, ka bija jāizmanto vairāk braukšanas tehnika, lai labāk pārvarētu takas.Pēc kāda laiciņa nonācām takas galā, kad mūsu maršrutā bija posms, kurš bija jāveic uz auto lielceļa. Turpat arī stāvēja mūsu RV un treneris, kurš seko līdzi mūsu atrašanās vietām. Padzērāmies suliņu un uzpildījām ūdeni savās mugursomās (mugursomā ir speciāls nodalījums, kurā ir ūdens paka ar trubiņu, kas ļauj ceļa laikā padzerties nenokāpjot no riteņa un satur vairāk kā 2 l ūdens). Līdz šīs dienas gala mērķim bija atlikuši 35 km un tos veicām samērā veikli. Nobraucot 5 km uz lielceļa, atkal uzgriezāmies uz Trans Canada Trail un laidām pa takām gar upi. Ceļš pārsvarā veda lejup, tāpēc, daudz spēkus neprasot, varējām turēt augstāku tempu. Pēc 5 km atkal ceļš beidzās, kur kādreiz bija tilts. Tagad tā vairs tur nebija un priekšā atkal kalnu upe, kuru šķērsot būtu bijis pagrūti. Divatā ar grupas biedru Bleiku izdomājām, ka dosimies atpakaļ uz lielceļu un veiksim pāris km uz tā, lai vēlāk atkal atgrieztos uz takas, savukārt Pīters ar Vladislavu izdomāja upi šķērsot, un tanī vietā mēs atdalījāmies.Veiksmīgi pārvarot barjeras un nonākot uz lielceļa raitā tempā, devāmies tuvāk galamērķim un neilgi pēc tam atkal atradām mūsu taku, kas gan bija asfaltēta, taču veda pārsvarā lejup tuvāk jūras līmenim. Ceļš, kas ved caur kalniem šajā reģionā ir tiešām iespaidīgs, un tas tomēr atšķiras no tiem ceļiem, ko var manīt Eiropas Alpos.Visbeidzot ieradāmies pilsētā Hope bez problēmām. Hope ir maza kalnu pilsētiņa, kurai blakām ir ezers un visapkārt to norobežo iespaidīgi kalni. Turpat pilsētas pierobežā ir arī mūsu kempings, kurā par laimi bija pieejamas dušas un veļas mazgātuve. Tad arī nekavējoties gāju dušā un pēc tam mazgāt vešiņu. Uzzinājām, ka pilsētā ir arī pieejams internets, tad nu arī paķēru klēpjdatoru un devos turp, lai iemalkotu kafiju un apskatīties jaunumus virtuālajā pasaulē.Rīt būs pēdējā diena un tad būs mūsu beidzamais galamērķis – Vankūvera! Nevaru sagaidīt, kad būsim galā un varēsim atpūtināt savas pēcpuses pēc šīm deviņām dienām. Distance tomēr būs garākā šajā ceļojumā, proti, 145 km, taču to pārsvarā veiksim pa asfaltētiem ceļiem, ja nu tomēr neatradīsim kādu maršrutu, kas ved cauri bezceļiem jeb lauku ceļiem. Tā kā šobrīd atrodamies 5 m virs jūras līmeņa, domājams, ka rīt nāksies pacelties līdz 1000-1800 m, bet vēlāk mūs atkal novedīs lejā līdz jūras līmenim.