Intervijas fragments. Visu sarunu lasiet pirmdienas laikrakstā Diena!
Skeletona komandā darbu sāki kā fiziskās sagatavotības treneris. Vai nebiji vienīgais šīs jomas speciālists skeletona aprindās?
Vēl tikai Krievijas izlasē ir izteikts šāda profila speciālists. Viņš ir gudrs, jo ilgu laiku jau strādā ar Krievijas skeletonistiem. Vācijas izlasē arī tagad ir fiziskās sagatavotības treneris Renē Hope. Starp citu, arī bijušais bobslejists un startējis Andrē Langes ekipāžā 2006. gada Turīnas olimpiādē. Citu valstu sportistiem ir individuālie treneri, bet nav izteikta fiziskās sagatavotības speciālista.
Tas nenorāda, ka skeletonā visnopietnāk strādā trīs valstis – Latvija, Krievija un Vācija?
Tā varētu būt. Šīs trīs, teiksim tā, ir skeletona lielvalstis un strādā profesionāli.
Vai statuss skeletona komandā ir mainījies, jo zinu, ka arī sacensību laikā filmē un pēc tam skaidro braukšanas nianses?
Tagad esmu universālais treneris (smejas). Es visu laiku mācos, pilnveidojos, un bobsleja līnijas daudz neatšķiras no skeletona. Protams, stūrēšana ir citāda, bet ideja jau nemainās. Katru gadu iegūstu jaunas zināšanas un tā pamazām sāku sniegt konsultācijas arī par braukšanu. Var teikt, ka lēnām pāreju no fiziskās sagatavotības uz trases treneri.
Kāds, tavuprāt, būtu skeletonista ideāls? Ik pa laikam dzirdamas runas, ka Tomass Dukurs ir nedaudz par garu, Martinam startā esot vieglāk iestumt kamanas un korejietis Juņs ir atlētiskāks.
Garākam sportistam tīri fizioloģiski ir grūtāk iestumt skeletona kamanas, jo skrienot viņam vairāk jāsaliecas uz priekšu. Viennozīmīgi ir grūti apgalvot. Krievs Tretjakovs ir 184 centimetrus garš, bet startā ieskrienas visātrāk. Manuprāt, lielāka loma nekā augumam ir ģenētikai un biomehānikai. Ja ir laba lokanība, tad var pielāgoties. Par korejieti runājot, mēs smejamies, ka viņš ir mazs kvadrātiņš – cik garš, tik plats. Viņa fiziskie rādītāji atbilst bobslejam. Korejietis pietupstas ar 240 kilogramiem un uz krūtīm var pacelt 150 kg smagu svaru stieni. Starta ieskrējienā tehnikas viņam vispār nav. Viņš visu dara ar brutālu spēku.
Tas nozīmē, ka, pilnveidojot tehniku, starta ieskrējienā viņš var ievērojami progresēt…
Ņemot vērā, ka viņš vēl ir jauns, progresa iespējas ir, taču vienā brīdī viņš neizbēgami apstāsies. Jau tagad viņam augšstilbs pret augšstilbu rīvējas – tik nenormāli viņš ir "pārkačāts"! Ja viņš tā turpinās, ievērojami palielināsies risks dabūt traumas, skrējienā nebūs plašuma un elastīguma.
Līdz Korejas olimpiādei Juņs starta ieskrējienā neiegūs handikapu pār Martinu Dukuru?
Manuprāt, viņš jau ir tuvu savai iespēju robežai. Papildu atbildības slogu Juņam uzliks startēšana mājās. Viegli viņam pilnīgi noteikti nebūs
Cik lielas iespējas korejietim ir progresēt braukšanā?
Viņš brauc precīzi, bet kā robots. Viņam arī poza nav smuka, jo galva un pleci ir augstu pacelti, bet galvenais – pietrūkst atbrīvotības. Līnijas ir labas, bet nebrauc viņš brīvi uz ieelpu un izelpu, kā to dara Martins. Mentalitāte viņam gan ir tāda, ka visu izpildīs, kā būs pateikts.
Nule kā pirmo reizi iepazināt Korejas olimpisko trasi. Braukšana gan bija tikai no astotās virāžas, bet priekšstats ir iegūts. Tomasam Dukuram nepatīk vienkāršas trases. Kādas būs viņa izredzes Korejā?
Tomasa izredzes tikai palielinās, jo Korejā ir braucamā trase. Tā nav Īglsa, kur startā jau var iegūt ievērojamu handikapu. Korejā būs kā Vistlerā vai Laplaņā, kur visu izšķir braukšanas prasme. Būs daudz jāstūrē. Tā ir laba ziņa ne tikai Tomasam, bet arī Martinam. Viņi abi ir pieredzējuši sportisti. Puslīdz skaidrs, ka Korejā daudz ko izšķirs pieredze.
Kad ir laiks, joprojām turpini braukt Siguldas trasē, ar bobsleja kamanām vizinot tūristus?
Vienas dienas rekords man ir 21 brauciens. Tad gan galva bija dulla, bet Siguldā braucu jau autopilotā. Nākamajā dienā pēc atgriešanās no Korejas veicu četrus braucienus. Tas bija kaifs, jo piecas nedēļas nebiju braucis.
Vizināšana ar taksi bobu Siguldā ir pieprasīta?
Vairāk jau no ārzemnieku puses, pārsvarā – angļu. Kādreiz krievi daudz brauca, jo īpaši pēc Jaungada. Tad viņiem ir brīvlaiks. Nobrauca lejā un prasīja, cik jāmaksā. Uzzinājuši cenu, atbildēja – kāpēc tik maz? Braucam vēl! Angļiem atkal ir stilīgi ierasties Jamaikas treniņtērpos, jo viņiem katru gadu Ziemassvētkos demonstrē filmu par Jamaikas bobslejistiem. Atbrauc angļi bravurīgā kunga dūšā, bet pēc tam finišā iestājas klusums.
Varbūt esi novizinājis arī Valsts prezidentu Raimondu Vējoni?
Ja nemaldos, Ruslans Suharevs viņu noveda lejā. Runājot par braukšanu, es tikai tagad saprotu, ka jaunībā vajadzēja veikt tik daudz braucienu kā tagad ar taksi bobu. Varbūt tad bobslejista karjera būtu izvērtusies pavisam citādi.