Tāpēc to vairs negrib uztvert kā nejaušību. Drīzāk kā likumsakarību (tikai ne nolemtību). Šoreiz no dienas kārtības gan gribētos noņemt aizdomas, ka šāds solis tika sperts, lai izvairītos no iespējamās dopingkontroles. Tad gan labāk nemaz nevajadzēja šeit rādīties, jo, esot olimpiskajā ciematā, dopinkontrole var "iekrist gultā" jebkurā diennakts laikā. Taču šis savainojums (arī pārējie, kas viņam pēdējos gados neliek mieru), varētu būt kā sekas kaut kam agrāk lietotam.
Līdzīgas likstas ar dažu minūšu intervālu piemeklēja vēl divus Olijara cīņu biedrus. Ļu Sjaņs (drīzāk viņam apkārt stāvošie) pēc šāda iznākuma vismaz sarīkoja preses konferenci, kurā dalījās tajā, kas noticis un arī savās izjūtās. Olijars un Ko nozuda olimpiskā ciemata ierakumos. Jautājumu netrūktu. Pagaidām tie visi ir bez atbildēm.
Tagad jāizvērtē situācija gan pašiem, gan apkārt esošajiem, jo Olijaram ilgu laiku ticis brangs LOK kumoss. Un varbūt vaina jāsāk meklēt ne tikai kājās, bet arī galvā. Gan paša, gan mammas, kas ar dēlu reizēm pat pārāk daudz ir auklējusies, mēģinot viņam radīt siltumnīcas apstākļus. Saudzējot no ļaunām acīm, no sacensībām Latvijā, allaž paturot prātā naudas plūsmas straumes virzienu. Līdz šim gandrīz vienmēr ir izdevies atrast labas ausis, kurās iepūst pareizo melodiju. Taču arī ausīm ir izmērs un mērs.