Pēc Parīzes olimpiskajām spēlēm Latvijas sabiedrībā uzvirmoja diskusijas, kā vērtēt šīs olimpiādes rezultātus. Vai tas, ka Latvijas olimpiskā vienība neizcīnīja nevienu olimpisko spēļu medaļu, ir jāvērtē kā olimpiskās vienības izgāšanās? Vai tas ir signāls, ka Latvijas Olimpiskās komitejas, olimpiskās vienības administrācijas un citu struktūru un personu darbs, kas nodrošina Latvijas sportistu pārstāvniecību visaugstākajā līmenī, ir bijis ļoti nekvalitatīvs?
Vienīgais mierinājums ir tas, ka Parīzē olimpisko spēļu medaļas izcīnīja sportisti, kas pārstāvēja 90 nacionālās olimpiskās komitejas, savukārt bez medaļām palika vairāk nekā simt valstu sportisti.
Ir jāpiebilst, ka vēsturisku īpatnību dēļ nacionālās olimpiskās komitejas var būt ne tikai valstīm, bet arī teritorijām ar dažādu statusu (Puertoriko, Honkongai u. c.). Tāpēc olimpiskajās spēlēs dalīborganizāciju skaits teorētiski var būt arī lielāks par kopējo ANO atzīto valstu skaitu (193 valstis). Starp to simt valstu pārstāvjiem, kas Parīzes olimpiskajās spēlēs neizcīnīja nevienu medaļu, bija arī Igaunijas, Somijas un citu Eiropas valstu sportisti.
Kā noskaidrot, cik lielam medaļu daudzumam vajadzēja būt Latvijai, ja tās elitārā sporta sistēma ir aptuveni tādā pašā līmenī kā citu Eiropas vai attīstīto valstu sporta sistēmas?
Visu rakstu lasiet avīzes Diena ceturtdienas, 31. oktobra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt klikšķinot šeit!
Raksta cena: €1.00