Liepājas metalurga pussargs Genādijs Soloņicins pēdējā laikā kļuvis par stabilu Latvijas futbola izlases pamatsastāva spēlētāju. Arī tagad pēc astoņiem gadiem viņš atceras savu debiju valstsvienībā.
"Toreiz izlasi trenēja Gērijs Džonsons. Turnīrā Kiprā spēlējām ar Slovākiju un zaudējām. Man bija tikai 20 gadu. Iepriekšējā sezona Metalurgā bija laba, spēlēju arī Latvijas U-21 izlasē, un varbūt tieši tur Džonsons mani noskatīja."
Vai nebija nekādu cerību iekļūt to spēlētāju skaitā, kas aizbrauca uz Euro2004?
Nē. Tobrīd Metalurgā pie Vladimira Lukina vairāk sēdēju rezervē. Tādā veidā jaunam spēlētājam valsts izlasē iekļūt nav reāli.
Izlasē esi aizvadījis 22 spēles un guvis vienus vārtus. Kura spēle visvairāk palikusi atmiņā?
Vairāk gribas atcerēties tās, kurās gūtas uzvaras. Februārī Gruzijā uzvarējām, kaut favorīti bija mājinieki. Jau pēc pirmā puslaika bija 3:0 mūsu labā. Priecēja pēdējā uzvara pār Moldovu. Arī uzvara Baltijas kausā, jo lietuvieši bija atveduši gandrīz labāko sastāvu.
Vai trīs punkti divās spēlēs Latvijas izlasei pasaules čempionāta kvalifikācijas turnīra debijā ir labs rezultāts?
It kā jau pat ļoti labs. Pirms došanās uz Moldovu rēķinājām, ka būtu labi izbraukumā nospēlēt neizšķirti un Rīgā pret Grieķiju paņemt punktu. Tagad mums ir trīs punkti, tiesa, Grieķijai zaudējām. Ja gribam šoreiz ko sasniegt, jāņem punkti arī no favorītiem. Taču tā spēle mums neizdevās. It kā jau viss bija — laba kondīcija, zinājām, kā jāspēlē, taču nesanāca. Iespējams, aizlauza ātri zaudētie vārti. Taisnības labad jāteic, ka grieķi atstāja lielisku iespaidu. Visi ļoti atlētiski un tehniski, tāpēc divcīņās bija ļoti grūti. Treneris un komanda kopā ir ļoti ilgi, ir savs spēles rokraksts, augsta disciplīna. Ar viņiem var spēlēt, taču tad pašiem jāparāda daudz labāks sniegums, nekā to spējām Rīgā. Arī ar savējo nebiju apmierināts.
Tagad gaida divas ne mazāk grūtas spēles — ar Šveici un Izraēlu. Kā vērtē Latvijas izredzes?
Arī šīs komandas pieder top līmenim. Turklāt ar Šveici jāspēlē izbraukumā, pēc tās zaudējuma Luksemburgai. Tajā spēlē šveicieši varbūt nenovērtēja pretinieku un par to dārgi samaksāja, bet šoreiz par to nevarēs būt runas. Gaida ļoti smaga cīņa. Arī pret Izraēlu Rīgā. Labi, ka mūsu sastāvā varētu būt mazāk traumēto — jau spēlē Cauņa un Ivanovs, kuru iepriekšējās spēlēs ļoti pietrūka.
Līdz ar to arī pussargu vidū pieaugs konkurence par vietu sastāvā…
Es no tās nebaidos. Konkurence ir vajadzīga. Tad treneriem ir lielākas izvēles iespējas. Viņi var variēt sastāvu atkarībā no taktikas — vai malās likt ātro, vai arī kādu, kas var labāk pieturēt bumbu, atdot piespēli.
Kas pašam sagādā lielāku prieku — kad pats gūsti vārtus vai to izdara partneris pēc tavas piespēles?
Kad komanda uzvar! Vārtus gūt patīk, un no pēdējiem ir palicis prātā nesenais gols pret Skonto, jo ar galvu nemaz tik bieži bumbu vārtos neesmu sitis. Taču vai var aizmirst piespēli spēlē pret Moldovu, kad izvirzījāmies vadībā ar 1:0?! Pēdējā laikā ļoti labi saprotamies ar Ģirtu Karlsonu. Mēs viens otru laukumā labi jūtam — kad izdarīt izrāvienu, uz kuru vietu piespēlēt. Labi saprotos arī ar Māri (Verpakovski), jo arī ilgi esam kopā spēlējuši. Viņš ir ātrs, un tad ir ļoti svarīgi īstajā laikā un vietā iedot bumbu.
Izlasē ir daudz liepājnieku. Kā tas ietekmē spēli?
Tikai pozitīvi, lai arī izlases un Metalurga spēles modelis atšķiras. Cits citu labi pazīstam, ar daudziem kopā spēlējam jau gandrīz 20 gadus. Zinām, ko katrs spēj laukumā, zinām katru prikolu arī sadzīvē. Ar Kļavu, Zirni, Grebi, Ivanovu dzīvojam tikai dažu minūšu attālumā no stadiona.
Kuru periodu savā futbolista dzīvē uzskati par svarīgāko?
Pārejas posmu, kad iegāju lielajā futbolā. Man paveicās, jo dublierus trenēja Māra Verpakovska tēvs, bet uz lielo Metalurgu uzaicināja Jurijs Popkovs. Abi treneri kādreiz spēlēja līdzīgās pozīcijās kā es un deva man vērtīgus padomus. Popkovs uzticējās un iemācīja galvenos likumus, kas jāzina pussargam. Laikam jau ir ļoti svarīgi īstajā laikā tikt pie pareizā trenera. Man tas izdevās.
Tev labāk patīk spēlēt laukuma vidū vai malā?
Februārī Gruzijā spēlēju par centra pussargu, pēdējos mačos — par malējo. Esmu diezgan universāls. Man varbūt pietrūkst ātruma, taču ir citi trumpji.
Cik treneru tev ir bijis?
Metalurgā vien kādi septiņi. No katra ir bijis iespējams mācīties. Arī valodas. Vienubrīd lietuviešu, tagad vācu (nosmej). Skolā mācījos vācu valodu, taču ne futbola terminoloģiju. Tagad sāku saprast, tomēr pa tiešo ar treneri komunicēt vēl nevaru. Vajadzīgs tulks. Tagad jau esam pieraduši.
Ko jaunu Metalurgā ir ienesis Rudigers Abramčiks?
Pirmkārt, tās ir vācu tradīcijas — kārtība, disciplīna. Laukumā un
ārpus tā. Piemēram, pusdienojam kopā, par kavējumu — sods. Var saskatīt
līdzības ar Aleksandru Starkovu. Arī viņš prasa disciplīnu, jo tikai ar
to mēs varam turēties pretī rangā augstākām komandām. Un pat uzvarēt.
No otras puses, var redzēt, ka Adamčiks ir bijis augstas klases
spēlētājs un spēj iejusties mūsu ādā. Neprasa nereālas lietas.
Teiksim — šogad kļūt par Latvijas čempioniem?
Līdz svētdienai tas nebija nereāli! Daudz kas bija pašu rokās, tikai katrā spēlē vajazēja uzvarēt. Tiesa, vairs ne viss bija atkarīgs tikai no mums, un arī šajā ziņā kārtis nedalījās Metalurga labā. Dinaburg atņem divus punktus ventspilniekiem, taču viņiem piešķir zaudējumu!
Kā uztver fanu un žurnālistu kritiku, kad spēle nav izdevusies?
Sevi uzskatu par diezgan nobriedušu spēlētāju, tāpēc to uztveru mierīgi. Pēc sliktām spēlēm arī pats jūtu, ka nebija tā, kā gribējās. Taču ir arī sāpīgi brīži — kā šīs sezonas sākums Metalurgā. It kā labi spēlējām, pret Skonto bija liels pārsvars, bet pēdējās sekundēs zaudējām. Pēc vairākām spēlēm sāka zust pārliecība, pārņēma nedrošība. Tas bija liels pārbaudījums komandai. Prieks, ka tam esam pāri. Liepājas fani vienmēr ir paši labākie un arī viņi daudz palīdzēja.
Esat viena no retajām virslīgas komandām, kurā daudz dzird latviešu valodu.
Jā. Valoda nav problēma. Krievi prot latviski, latvieši — krieviski. Latviešu valodu esmu pilnveidojis tieši futbolā.
Esi spēlējis tikai Metalurgā. Vai negribas sevi pamēģināt kaut kur citur?
Piedāvājumi ir bijuši gandrīz no visiem Latvijas klubiem, īpaši kad
kļuvām par Latvijas čempioniem. Taču tad gribējās uzspēlēt Čempionu
līgā. Esmu bijis uz atrādīšanos Izraēlā, Groznijas Terek.
Vai tiešām dotos uz Grozniju?
Es taču tur spēlētu futbolu, ne karotu! Tomēr joprojām esmu liepājnieks un nenožēloju. Metalurgs ir labākā komanda, jo gandrīz visi esam liepājnieki — šobrīd ir tikai trīs leģionāri. Daudzi Latvijas futbolisti gribētu spēlēt Liepājā, jo mums ir teicams kolektīvs.