Ar FK Liepāja galveno treneri Viktoru Dobrecovu tikāmies Liepājā dienu pēc Jāņiem. Treneru istabā uz liela ekrāna tika rādīta liepājnieku pēdējā spēle pret FS Metta/Latvijas Universitāte. Spēle jau galā, bet treneri to turpina skatīties un analizēt. "Nu tu man tagad pasaki - bija te 11 metru soda sitiens vai ne?" sarunas gaitā Dobrecovs iestarpina, vēloties dzirdēt vērtējumu no malas par epizodi, kurā tika nogāzts Vladimirs Kamešs. "Pārkāpums bija, bet laikam jau ārpus soda laukuma," sniedzu trenerim tikai daļēju mierinājumu.
Pastāsti, kāds tev ir režīms Euro 2016 laikā! Kam seko vairāk - Eiropas čempionātam vai Latvijas virslīgai -, un kas tiek skatīts ierakstā?
Latvijas čempim atdodu vairāk [laika]. Mums neiet tik gludi, kā gribētos, tāpēc jāmeklē jauni risinājumi. No otras puses - nevarētu teikt, ka mūsu konkurenti spēlētu spoži. Nu, Spartaks pagaidām stabili tur savu maratoniņu. Bieži uzvar 1:0, un trīs punkti kabatā. Nevar teikt, ka tikai mums šogad neiet. Visiem neiet - čempionāts ir līdzīgs. Eiropas čempionātā vairākas spēles pat neesmu redzējis. Ja skatās no citas puses, var arī jumts aizbraukt, ja skatās gan visas virslīgas, gan Euro 2016 spēles. Vakara spēles no Francijas skatos vienmēr.
EČ laikā futbols nesāk mazliet pieriebties?
Nu, ir, ir. Pienāk brīdis, kad vairs nesteidzies skatīties citu čempionātu spēles. Pietiek ar savējo čempionātu: analizē savas un pretinieku komandu spēles, tad vēl mača laikā malā stāvi un analizē… Kad spēļu ir mazāk, pasekoju līdzi arī citām spēlēm. Ir jāprot no futbola arī mazliet atpūsties - kaut ko izlaist, nevis skatīties visu pēc kārtas. Ja kāds pasaka, ka spēle bijusi baigi foršā, tad jau vēlāk noskatos.
Vai vari paskatīties futbolu mierīgi - kā skatītājs, nevis kā treneris?
Kompānijā ar draugiem pie kāda alus kausa varu būt arī vienkārši skatītājs. Kad skatos futbolu viens, tikai kā treneris - visu analizēju.
Kas tiktāl šosezon visvairāk pārsteidzis virslīgā?
Mums ir interesants čempionāts - katrs var atņemt punktus katram. Futbolā tagad vairāk strādā uz aizsardzību, tāpēc bieži ir 0:0, ja tu negūsti vārtus. Jo ilgāk nomināli vājākās komandas iztur 0:0, jo vairāk iespēju pretuzbrukumiem viņiem radīsies, jo favorītu komanda pakāpeniski metīs uzbrukumā aizvien vairāk spēku. Iepriekšējos gados Latvijas vadošo komandu treneri pierada pie spēles plāna, ja ilgi turas 0:0, - pakāpeniski pārejam uz trim uzbrucējiem, tad arī uz trim aizsargiem, lai vidū vairāk cilvēku, un tad jau beigās to uzvaru izrauj. Pagājušajā gadā varēja zināt, ka trīs punktus pret pastarīšiem dabūsim. Varēja līderus atpūtināt. Tagad tā vairs nevar.
Vai vispār virslīgā komandas var cita citu vēl pārsteigt?
Piemēram, ar Ventspili šogad esam tikušies jau piecas reizes. Tad sāc domāt, vai vajag piedalīties Ziemas kausā. Protams, tam turnīram ir savi plusi. Ir arī mīnusi, jo pret Ventspili vairāki mūsu futbolisti guva traumas. Pusfinālā jau ļoti gribas uzvarēt… Vai viņi mani var pārsteigt? Esam jau pieraduši, ko no viņiem gaidīt. Jurģa Pučinska vadībā viņi spēlēja tā, tagad pie Pola Ešvorta jau šādi (rāda TV ekrānā epizodi Metta/LU izpildījumā) - iet uz malu, un ir centrējums. Viss! Tā ir viņu spēle. Tieši tāpēc Ģirtam Karlsonam šogad ir tik daudz vārtu. Ne jau tāpēc, ka viņš tagad spēlē labāk nekā pirms gada. Vienkārši tagadējais treneris izmanto viņa stiprās puses. Lai Ģirts neiesistu, ir jāsedz nevis viņš, bet jānosedz centrējumi. Pučinska vadībā centrējumu nebija - viņi kontrolēja bumbu, atspēlēja atpakaļ vai uz vidu. Tāpēc Karlsons toreiz nebija rezultatīvs. Viņš jau nebija slikts toreiz! Tikai komanda nespēlēja uz viņu.
Pastarīši var pārsteigt?
Ar ko gan? Nostāsies aizsardzībā desmit vīru sastāvā un gaidīs pretuzbrukumu iespējas. Ja mums izdodas pret tādām komandām iesist pirmajiem un pēc iespējas ātrāk, spēle kļūst atklātāka, un tādā mums jau ir priekšrocības. Ja ilgi turēsies 0:0, mēs būsim spiesti vairāk riskēt, dodot viņiem vairāk iespēju. Daudzi to nesaprot, saka - Liepāja šogad slikti spēlē. Mēs nespēlējam slikti, bet pārējās komandas spēlē citādi. Mums ir treneri, ir bumbas, ir treniņi, ir autobuss, ar ko atbraukt uz spēli, un visām komandām ir tieši tas pats. Kāpēc visi domā, ka mums jāuzvar (smejas)? Tas pats ar Krieviju un Velsu. Visi saka - traģēdija: krievi zaudēja velsiešiem. Bet Velsa taču ir stiprāka par krieviem! Kāpēc krieviem viņi būtu jāuzvar? Krievi vēl var priecāties, ka zaudēja tikai ar 0:3, nevis 0:6.
Euro 2016 gaitā nonācu pie tēzes, ka īstais futbols mūsdienās sākas tikai pēc rezultāta atklāšanas. Līdz tam - taustīšanās. Vai vari piekrist?
Protams. Futbols kļūst interesantāks, kad nomināli vājākā komanda pirmā ielaiž vārtus. Kāpēc Latvijas izlases spēles kļūst skatāmākas, kad mēs ielaižam vārtus? Tāpēc, ka 0:0 vairs nav un plāns par rezultāta noturēšanu vairs nedarbojas (smaida). Cilvēki prasa: kāpēc Latvija nevar tā sākt spēlēt no paša sākuma? Nu, nevar (smejas)! Kad vājākā komanda ielaiž, tā vairs nestāvēs tikai aizsardzībā un mēģinās iesist pati. Spēle kļūs ātrāka, komandas skries no vienas laukuma puses uz otru, skatītājiem būs vairāk vārtu gūšanas momentu, ko redzēt. Astoņdesmitajos visi gāja spēlēt futbolu, mēģināt gūt vārtus. Tagad vairāk uzmanības pievērš aizsardzībai. Es varbūt to ne īpaši daru. Visu laiku gribu uzbrukt. Pērn, tuvojoties čempionu titulam, sākām vairāk turēt aizsardzību. Mazāk ielaidām, bet arī iesitām mazāk. Tagad es prātoju, vai bija vērts pārslēgties uz aizsardzību.
Visu sarunu ar treneri Viktoru Dobrecovu lasiet pirmdienas laikrakstā Diena!