Tomēr šis nebūs stāsts par basketbolu. Latvijas futbola valstsvienības galvenais treneris Dainis Kazakevičs ceturtdien pirms Eiropas čempionāta kvalifikācijas spēles Horvātijā uz vietējo žurnālista jautājumu – kādēļ Latvijai ar gana labu futbola infrastruktūru un spēlētājiem pietiekami augsta līmeņa čempionātos nav labu rezultātu valstsvienību turnīros – būtībā atbildēja ar noliegumu, ka mums nav daudz spēlētāju spēcīgos Eiropas klubos. Tas zināmā mērā turpināja trenera vēl iepriekš Latvijā žurnālistiem pausto, ka mums pat neesot spēlētāju, ar kuriem pienācīgi aizstāt savainotos līderus Vladislavu Gutkovski un Raivi Andri Jurkovski. Atļaušos iebilst, jo, manuprāt, mums drīzāk nav trenera, kurš spētu uzrunāt spēlētājus un radīt komandā tādu vidi, lai futbolisti rautos pārstāvēt valstsvienību un respektētu noteikumus tajā.
Jau mazliet apnicis salīdzināt trenerus dažādu komandu sporta veidu Latvijas valstsvienībās, tomēr ir viena būtiska nianse, ko jāizceļ, redzot Lukas Banki vadīto basketbolistu pēdējo gadu vektoru. Itālijas treneris, ienākot Latvijas basketbolā, sīki un smalki izvētīja vai visus iepējamos un neiespējamos basketbolistus, kuri kaut teorētiski varētu pārstāvēt valstsvienību. Šeit atgriežamies pie Endrjū Smita. Jā, arī viņa uzvārds bijis Lukas Banki blociņā, lai gan par šo spēlētāju pēc minētās 2015. gada vasaras diezin vai kāds no pašmāju treneriem vai līdzjutējiem kaut iedomājās izlases kontekstā. Protams, Smits šobrīd nav spēlētājs, kurš varētu kandidēt uz vietu Latvijas basketbola valstsvienības sastāvā, taču tas tikai parāda, ar cik daudz spēlētājiem treneris sazinājies, skatījies viņu spēles klubu sastāvā un viņus uzrunājis, kaut vai apvaicājoties par viņa attieksmi pret nacionālo komandu. Tieši trenera spēja bez stereotipu vai aizspriedumu filtra meklēt un atrast kopīgu valodu ne tikai ar komandas līderiem, bet arī mazākas lomas spēlētājiem un tuvākiem vai tālākiem rezervistiem, bijis viens no stabilākajiem pamatakmeņiem basketbola izlases pēdējo gadu veiksmes stāstā. Cita starpā, tas palīdzējis atrast arī vairākus līdz šim nenovērtētus valstsvienībai noderīgus palīgus.
Dainim Kazakevičam, šķiet, ir divi blociņi. Vienā no tiem uzskaitīti futbolisti, ar kuriem viņš rēķinās valstsvienības sakarā. Otrā ir spēlētāji, kuri tādu vai citādu iemeslu dēļ nevar tikt izskatīti kā Latvijas izlases kandidāti. Tur ir arī saprotami un absolūti loģiski apsvērumi, jo, lai ko teiktu par trenera Kazakeviča principiem, disciplīnas pārkāpumi, kādus atsevišķi futbolisti pieļāvuši valstsvienības treniņnometnes laikā, tik tiešām ir pietiekams pamats viņu izslēgšanai no kandidātu loka. Tomēr citi iemesli liek domāt par kaut kāda veida aizspriedumiem vai nespēju atrast kopīgu valodu komunikācijā ar spēlētājiem.
Vienu no futbola lielvalsts Ungārijas vadošajiem klubiem Ferencvaros šosezon pārstāv pussargs Čebrails Makreckis. Dzimis pirms 23 gadiem Āhenē, futbolu apguvis Vācijā, tostarp slavenā Dortmundes kluba Borussia sistēmā, vēlāk labi sevi pieteicis ungāru klubā Pirin, kur izpelnījās arī Ferencvaros treneru uzmanību. Jaunatnes izlašu līmenī pārstāvējis Latvjas U19 izlasi, kur bija starp līderiem, vēlāk saukts arī uz U21 vecuma izlasi, taču tobrīd jau cerējis uz lielās izlases izsaukumu un atteicis. No trenera Kazakeviča publiski teiktā noprotams, ka, šāda rīcība liecina par nevēlēšanos pārstāvēt valstsvienību, ko spēlētājs esot apliecinājis arī vēlāk. Līdzīga situācija esot bijusi ar savulaik Minhenes Bayern sistēmā augušo Danielu Ontužānu, kurš sākotnējiem valstsvienības aicinājumiem atsaucies, taču vēlāk, pēc trenera teiktā, "sev zināmu apstākļu dēļ izlēmis uz valstsvienības nometni nebraukt". Varam tikai spekulēt, cik liels šajās futbolistu izvēlēs bijis trenera un komunikācijas faktors, taču faktiski šo spēlētāju iekļaušana kandidātu lokā vēlāk īsti neesot izskatīta. Zinot galvenā trenera publiski ne reizi vien uzsvērtos principus un nojaušot arī viņa ietekmi Latvijas Futbola federācijas darbā, nepārsteidz, ka par valstsvienības treneru sniegumu futbolisti runā nelabprāt, jo vēlas palikt "labo futbolistu blociņā". Publiski kritisku vērtējumu līdz šim varēja dzirdēt tikai no tiem, kuri jau sen vairs necer uz valstsvienības izsaukumu iepriekš parādītas attieksmes dēļ.
Skaidrs, ka kārtībai valstsvienībā ir jābūt, tāpat kā cieņai vienam pret otru un treneriem, taču dažkārt Daiņa Kazakeviča rīcībā, izteikumos un lēmumos jaušamas pat diktatoriskas pazīmes. Tam pievienojot arī komandas bilanci turnīra tabulā, grūti runāt par vidi, uz kādu Latvijas valstsvienībā rauties tādam Makreckim vai, piemēram, Anglijas jaunatnes izlasēs spēlējušajam Denisam Čirkinam? Premjerlīgas kluba Tottenham Hotspur akadēmijas audzēknim, kurš dzimis Īrijā un kura vecāki ir no Latvijas. Starp citu, Deniss ir kreisās malas aizsargs. Tā ir pozīcija, kurā Latvijas futbola izlasē stabilas vērtības trūcis kopš Oļga Blagonadeždina un Dzintara Zirņa laikiem.
Neuzdrošinos apgalvot, ka Makreckis un Čirkins varētu nākt un uzreiz izcelt Latvijas futbola izlasi no dūksnāja, kurā tā iestigusi jau daudzus gadus, taču šādi spēlētāji (nešaubos, ka tādu vēl ir gana daudz) var dot impulsu komandas vektoram, lai trenerim nebūtu jāsūdzas par atbilstoša līmeņa futbolistu trūkumu.