Poļakovs analizē Latvijas futbola izlases spēli ar Bosniju

Bosnieši drillē no flangiem

Bosnijas galvenais treneris Safets Sušičs deva saviem futbolistiem visai lielu rīcības brīvību uzbrukumu virzībā. Stingri noteiktas pozīcijas bija tikai abiem centra aizsargiem Spahičam un Vranješam, kā arī balsta pussargam Zahirovičam. Visi pārējie bosnieši, malējos aizsargus ieskaitot, ne tikai baudīja izvēles brīvību, bet, visticamāk, pat saņēma no trenera tieši tādus norādījumus - mainīt pozīciju, meklējot brīvu vietu Latvijas laukuma pusē.

Vislielākā brīvība tika piešķirta Pjaničam, kurš dreifēja pa visu laukumu, atgādinot free role, kādā savulaik spēlēja portugālis Luišs Figu.

Latvijai ātri izvirzoties vadībā, mājinieki presingu uz vēlāku laiku neatlika. Aktīvā malējo aizsargu pieslēgšanās uzbrukumiem pirmkārt nozīmēja to, ka bosniešiem bija praktiski četri pussargi un trīs uzbrūkošā bloka futbolisti, liekot viņu spēlētāju izvietojumam līdzināties 3-4-3 shēmai. Otrkārt, Luliča un Pjaniča novirzīšanās pa diagonāli nozīmēja to, ka flangos bosnieši radīja skaitlisko pārsvaru.

Visbiežāk tika ekspluatēts viņu kreisais flangs (tieši tāpēc Starkovs asimetriju mainīja uz otru flangu, Višņakovu, kurš spēlēja "augstāk", nosūtot uz kreiso flangu). Salihovičs viens pats mača pirmajās divdesmit minūtēs izdarīja četrus bīstamus centrējumus Latvijas soda laukumā, ar kuriem gan Latvijas aizsargi tika galā. Ar ko tika galā aizsargi, ne vienmēr tika galā pussargi - pie atsistajām bumbām bosnieši tika biežāk. Ne tāpēc, ka būtu nadzīgāki, vienkārši Latvijas balsta pussargi apstrādāja bumbu par tālu. Sevišķi ar to grēkoja Ritvars Rugins.

Bumbas kontrole vai tieša pāreja uzbrukumā

Taču ne par balsta pussargiem šoreiz stāsts, un ne par to, cik meistarīgi pretinieki, kas nemaz nav apspriežams. Stāsts ir par to, kāpēc Latvija neizveidoja nevienu pašu pretuzbrukumu pat neskatoties uz to, cik ļoti bosnieši riskēja, spēlējot ar septiņiem vīriem Latvijas soda laukumā.

Pašreizējais Latvijas izlases modelis ar asimetrisko izvietojumu, kurā ir divas "trepītes" (Lukjanovs - Cauņa - Rudņevs un Rugins - Laizāns - Višņakovs) ir pateicīgs kombinacionālam futbolam un pakāpeniskai pārejai uzbrukumā ar vairākām īsām piespēlēm vai "sieniņu" izspēlēm, nevis tā dēvētajam "tiešajam" futbolam ar tālu piespēli kādam pa skrējienam brīvā zonā. Divos pēdējos mačos septembrī neatceros nevienu precīzu diagonālu piespēli Latvijas izlases izpildījumā. Atceros tikai vienu mēģinājumu, kad pret Grieķiju Cauņa deva tālu piespēli Višņakovam, bet pēdējais to neuztvēra. Pret Bosniju pāreja uzbrukumā bija daudzpakāpju un lēna. Negribētos gan teikt, ka tā bija slikta, bet tāda, kas ļāva pretiniekiem atgriezties atpakaļ savās pozīcijās un neitralizēt briestošos draudus. Ņemot vērā, ka Cauņa paradoksālā kārtā pašreizējā Latvijas izlases modelī spēlē teju vai mērķuzbrucēju (angliski Target Man, uzbrucējs, kurš "aizķeras" aiz bumbas pretinieka laukuma pusē un pietur to, kamēr uzbrukumam pievienojas partneri), tālās diagonālās piespēles būtu jāgaida no balsta pussarga Rugina vai centra pussarga Laizāna. Pēdējais no viņiem otrajā puslaikā varēja izveidot labu pretuzbrukumu, kad, neviena nepiesegts, veica reidu pa laukuma centru, bet pārturēja bumbu un nācās samierināties ar soda sitienu.

Taču problēma bija tāda, ka Laizānam un Ruginam īsti nebija kam dot šīs te tālās diagonālās piespēles. Rudņevs bija divu centra aizsargu ielenkumā, Cauņa - ciešā Zahiroviča tuvumā, bet Lukjanovs un Višņakovs bija "nosēdušies" aizsardzībā pārāk zemu, līdz ar to pēkšņas bumbas atņemšanas brīdī visbiežāk bija aiz vai vienā līmenī ar Ruginu un Laizānu. Piespēle atpakaļ vai pa horizontālu līniju nu nekādi neveicinātu pretuzbrukuma izveidi, tāpēc Latvija bez tādām arī palika. Vienīgā opcija, kā tikt pie pretuzbrukumu iespējām, bija Laizāna reids pa centru līdz pretspēlētāja piesaistīšanai un tad atdot brīvam palikušajam futbolistam. No tā arī izriet jautājums, vai Latvijai pretinieku presinga pārvarēšanai nepieciešams "atvilkt" atpakaļ malējos pussargus, vai - Cauņu.

Labākā aizsardzība - uzbrukums

Mūsdienu futbolā visbiežāk sastopami divi veidi, kā neitralizēt pretinieku ofensīvu flangos: 1. neļaut pretiniekam tur izveidot skaitlisko pārsvaru; 2. aizsūtīt malējo pussargu brīvajā vietā, ko atstājis pretinieku malējais aizsargs.

Latvijas izlase abos septembra mačos izvēlējās pirmo variantu. Višņakovs un Lukjanovs spēlēja wing back pozīcijā, Latvijas izlases shēmai sākot līdzināties 6-3-1 vai 4-4-1-1.

Izvēloties pirmo variantu, Latvijas izlase neļāva pretiniekiem izveidot skaitlisko pārsvaru flangos, bet vidū bosniešiem bija trīs pret divi (Pjaničs, Misimovičs, Luličs pret Ruginu un Laizānu). Malējie aizsargi un balsta pussargi tādā gadījumā bija bez konkrēta pretspēlētāja, bet sedza konkrētas zonas, kas nebūt nebija sliktākā izvēle, ja ņem vērā, ka spēlē viens pret vienu bosniešiem bija priekšrocības. Taču tas mazinājās līdz ar Luliča savainojumu un nomaiņu. Viņa vietā nākušais Vršajevičs nebija būtiski labāks individuālajā meistarībā par Latvijas izlases puišiem, turklāt bija labkājis kreisajā flangā, kurš nemaz neuzdrošinājās domāt par centrējumu ar kreiso kāju.

Jāteic, ka pirmais variants ir (bija?) biežāk sastopams laikos, kad divu komandu spēlēšana pēc 4-4-2 shēmas bija ikdiena. Tas lielā mērā arī ietekmē Aleksandra Starkova simpātijas šim variantam... Bet jāatzīst, ka mūsdienās 4-4-2 jau tā tiek izmantots reti, kur nu vēl - abās komandās, kas vienlaikus ir laukumā...

Mēģinot atcerēties pēdējos gados sekmīgākās uz pretuzbrukumiem spēlējošas komandas, nāk prātā Kipras APOEL, DĀR 2010. gada Pasaules kausā, arī grieķi un poļi, portugāļi nesenajā Euro 2012. Tad, lūk, lai arī par kuru veiksmīgu pretuzbrukuma komandu es neiedomātos, tās visas palikušas atmiņā ar efektīviem reidiem pa flangu pretinieku malējo aizsargu brīvajā pamestajā zonā. Pa centru pretuzbrukumi iet cauri krietni retāk, it sevišķi tad, ja bez diviem centra aizsargiem ir arī vienmēr aizmugurē paliekošs balsta pussargs, kā mēdz teikt, enkurs (angliski Anchor Man), kāds Bosnijas un Hercegovinas sastāvā pret Latviju bija Zahirovičs.

Pieņemsim, ka Latvijai sava soda laukuma tuvumā izdevās atņemt pretiniekam bumbu un nogādāt to līdz Cauņam. Ko Saša tādā epizodē varētu izdarīt? Vai nu jāatspēlē kādam no otrā viļņa pussargiem (Laizānam, Višņakovam, Lukjanovam), vai jāapspēlē Zahirovičs pašam. Atspēlējot atpakaļ, tiktu zaudēts pretuzbrukuma temps un pretiniekiem tiktu dots laiks atgriezties atpakaļ. Apspēlējot Zahiroviču, tūlīt pat klāt būtu viens no Bosnijas centra aizsargiem, kurš atkal nosistu tempu, dzenot Cauņu uz malu.

Citādāka aina izvērstos, ja pretinieku presinga novēršanai atpakaļ tiktu "novirzīts" Cauņa, nevis malējie pussargi. Lukjanovam un Višņakovam paliekot "augstu", mūsu laukuma pusē būtu cīņa septiņi pret septiņi, ar katram spēlētājam skaidru pretspēlētāju. Pirmkārt, maz ticams, ka tādā gadījumā bosniešu malējie aizsargi skrietu uz priekšu līdz pat gala līnijai (vismaz ne mača 8. minūtē...), bet drīzāk paliktu tuvāk laukuma centram. Otrkārt, laukuma viduszonā bosniešiem nebūtu skaitliskā pārsvara, bet te būtu tīrs 3 pret 3 (sevišķi svarīgi, ka brīvs nebūtu Misimovičs). Jā, tādā gadījumā brīvs paliktu Bosnijas balsta pussargs Zahirovičs, taču viņš nav Andrea Pirlo kalibra spēlētājs, lai no tāda dziļuma diriģētu savas komandas saspēli kā Itālijas veterāns to lieliski paveica Euro 2012. Turklāt Rudņevs bumbas atņemšanā ir viens no labākajiem uzbrucējiem Eiropā, un viņš jau nu neļautu Zahirovičam "elpot brīvi", bet veicinātu bosnieša kļūdas.

Tagad mēģināsim iztēloties, kas notiktu, ja Latvija, īstenojot šādu taktisko variantu, atņemtu pretiniekam bumbu sava soda laukuma tuvumā. Ja iespējams, seko tāla piespēle uz jebkuru no flangiem uzreiz. Ja nē, tad caur malējiem aizsargiem. Ja, piemēram, Laizāns atņemtu bumbu Luličam, viņš varētu atspēlēt bumbu Kļavam, lai tas ar pirmo pieskārienu aizsūta to "aiz apkakles" Salihovičam un pa skrējienam Višņakovam, vai arī pats pa taisno atrast Višņakovu, ja Salihovičs būtu tuvu Kļavam. Ko Višņakovs ar šādu iespēju izdarītu, redzējām mačā ar Grieķiju. Starp citu, arī toreiz pretuzbrukums padevās vēl pie 0:0 un kad mūsu malējie pussargi nebija "nosēdušies" līdz aizsargu līnijai...

Īsumā rezumējot, jākonstatē acīmredzamais. Latvijas treneru korpusa izvēlētā taktika pretinieku presinga pārvarēšanai bija balstīta uz individuālu pretinieka apspēlēšanu, kas, ņemot vērā pretinieku spēku samēru, bija neadekvāti un savā ziņā pat naivi. Latvijai ar pašreizējiem spēlētāju resursiem pret tādām valstsvienībām kā Grieķija un Bosnija jāspēlē uz pretuzbrukumiem, kas balstās uz ātru pāreju uzbrukumā, nevis jācer uz pozicionālu spēli un kārpīšanos no aizsardzības ar vairāku "sieniņu" vai apspēlēšanas palīdzību. Jā, ilgtermiņā šāds Starkova lēmums varbūt arī dos taustāmu labumu, ja pussargi adaptēsies prasībām kontrolēt bumbu, pieturēt to, taču konkrētajā brīdī pret konkrētajiem pretiniekiem Starkova prasības pret Latvijas izlases futbolistiem šķiet neadekvātas.

P.S. Minētā problēma maz ietekmēja mača iznākumu pret Bosniju un Hercegovinu. Vienus vārtus pretinieki guva no 11 metru soda sitiena atzīmes, divus - pretuzbrukumā, bet ceturto reizi bumba Vaņina vārtos lidoja jau kompensācijas laikā, kad par mača uzvarētāju šaubu nevienam nebija. Minētā problēma drīzāk ir viela pārdomām nākotnei un iespējamais izskaidrojums nesenajām neveiksmēm pret Melnkalni un Grieķiju.

P.P.S. Atvadām vēl tikai aicinu noskatīties, manuprāt, pagājušās sezonas veiksmīgākās pretuzbrukumu komandas APOEL maču pret Lyon. Skatoties, lūdzu, pievērsiet uzmanību, kur atrodas APOEL malējie pussargi. 1. puslaiks un 2. puslaiks .