Piemērs nav tālu jāmeklē. Atcerēsimies kaut vai augustā 0:2 zaudēto pārbaudes spēli izbraukumā ar Melnkalni. Starkovs neslēpa, ka nav bijis apmierināts ar sniegumu uzbrukumā, bet uzslavas izpelnījās visi uz maiņu iznākušie uzbrucēji Edgars Gauračs, Vladimirs Kamešs un Māris Verpakovskis. Ja uz maiņu iznākušie spēlējuši labi, tad noprotams, ka pārmetumi par spēli priekšējā līnijā adresēti pamatsastāvā izgājušajiem Artjomam Rudņevam, Ivanam Lukjanovam un Aleksejam Višņakovam. Daļēji arī jaunajam Artūram Zjuzinam. Viņš tika nomainīts pārtraukumā pret Ritvaru Ruginu, kurš arīdzan izpelnījās no Starkova pozitīvas atsauksmes. Secinājums? Pret Melnkalni ar pamatsastāvu treneris neuzminēja. Tas gan nenozīmē, ka PK kvalifikācijā obligāti jāspēlē citādā virknējumā.
Ņemot vērā pretinieku plusus un mīnusus, katrai spēlei jāizvēlas optimālais virknējums. Daudz tiek runāts par Rudņeva lomu un kā viņu lietderīgāk izmantot. Bet varbūt atsevišķās spēlēs Rudņevu nosēdināt malā un vietu pamatsastāvā dot viņa vienaudzim Gauračam, kurš izlasē sevi līdz šim apliecinājis labāk? Abi ir mazliet atšķirīga tipa uzbrucēji - Gauračs ir labāks «otrajā stāvā» un bumbas saglabāšanā laukuma vidusdaļā, bet Rudņevs ir kustīgāks, ar labu starta ātrumu. Bosnijas lēnie aizsargi ar viņu skrieties negribētu…
Arī malās ir izvēles iespējas. Agresīvais un driblos ejošais Kamešs vai viltīgais Lukjanovs, pieredzējušais bumbas pieturētājs Verpakovskis vai kā Forests Gamps skrienošais Višņakovs. Vidējā līnijā ir Fertovs, kurš pretiniekam ar bumbu metas virsū kā buldogs uz kaulu, vai dispečers Zjuzins. Kad un kurā pozīcijā labāk izmantot daudzpusīgo un enerģisko Ruginu? Izvēle ir. Tikai jāsaliek pareizās kombinācijās.