Izskatās, ka Moldovas izlase ir tavi klienti, jo arī pērn Rīgā pret viņiem guvi vārtus.
Tā sanāk, un abus ar galvu. Tā īsti pat neatceros, vai izlasē vēl kādus
vārtus ar galvu esmu iesitis. Tagad aizvien vairāk spēlēju tuvu
aizsardzības līnijai un iespējas apdraudēt vārtus ir retākas. Toties ir
standartsituācijas, kas mūsdienu futbolā ir bīstams ierocis, — pēc to
izspēles tiek gūti vairāk par 50% vārtu. Tā bija arī abos gadījumos ar
Moldovu — Rīgā pēc stūra sitiena, Tiraspolē — pēc brīvsitiena izspēles.
Diez vai Eiropā vēl ir kāds futbolists, kurš pasaules čempionāta
kvalifikācijā ir sācis jau piekto turnīru? Vai pirmo spēli atceries?
To nevar aizmirst. Man tā bija arī pirmā spēle izlasē — 1992.gada septembrī Rīgā ar Dāniju. Nomainīju Juriju Popkovu. Toreiz ar Eiropas čempioniem nospēlējām 0:0. Drīz bija vēl viena neizmirstama spēle — 0:0 ar spāņiem.
Vai vari salīdzināt tā laika izlasi ar pašreizējo?
Gandrīz neiespējami. Toreiz mēs tikko ienācām futbola pasaulē. Skatījāmies lielām acīm un mācījāmies. Pirms tam pretiniekus bijām redzējuši tikai televizorā. Paspiest viņiem roku — tas jau bija notikums. Tagad jau ir pieredze, Eiropas čempionāta finālturnīru ieskaitot. Esam mācījušies gan mēs, gan treneri. Latvijas izlasei ir daudz augstāks sagatavošanās un nodrošinājuma līmenis.
Kas nodrošināja pirmo uzvaru šajā kvalifikācijas turnīrā?
Futbolā jau sen zināms tāds teiciens: "Porjadok bjot klas" (Kārtība uzveic klasi — krievu val.). Tas vislabāk raksturo notikumus šajā spēlē un vispār mūsu izlasi. Latvijā nav daudz augsta līmeņa spēlētāju, taču Petrovičs (Aleksandrs Starkovs — A.V.) spēj izstrādāt pareizu spēles plānu, spēj mums iedvest pārliecību un panākt, ka stingri tiek ievērota spēles disciplīna. Mēs nevaram spēlēt uzbrukuma futbolu, taču pretuzbrukumos izdodas atrast uzvaras pavedienu. Šoreiz mēs visi cīnījāmies līdz pēdējai sekundei. Uzskatu, ka uzvarējām pelnīti, jo mums vēl bija izdevības un otrajā puslaikā rezultāts varēja kļūt arī 3:0. Pēc tā nervozēšanas būtu mazāk.
Cik daudz tev nozīmē fanu atbalsts?
Ļoti daudz. Mums viņu varbūt nav ļoti daudz, toties viņi ir
fantastiski. Brauc līdzi, seko mūsu spēlēm, atbalsta. Tas ir arī viņu
nopelns, ka Moldovā nosargājām uzvaru. Pateicībā kā pirmais tribīnēs
iemetu spēles krekliņu. Uz to daudzi ir pieteikušies, izveidojusies
gara rinda, taču tādā emocionālā brīdī pēc tik grūtas uzvaras tu nedomā
par rindu vai ko citu. Tikai rīkojies, kā vada emocijas.
Kā vērtē Latvijas izredzes tikt uz 2010.gada pasaules čempionāta finālturnīru?
Tiem, kuri ir izbaudījuši ceļu uz 2004.gada Eiropas čempionāta finālturnīru, to atceroties, skudriņas pa muguru staigā. Vēlēšanās ir, taču grupas favorīti neesam. Sākumā cerības ir vienmēr, un katra uzvara tās vairo. Tāpēc jo patīkamāk, ka ciklu esam sākuši ar uzvaru un vēl izbraukumā. Darīsim visu, kas būs mūsu spēkos, lai saglabātu intrigu līdz turnīra beigām. Lai faniem būtu interese nākt uz visām spēlēm.
Ceļā uz rekordu
Kas tev tagad palīdz konkurēt ar jaunajiem un joprojām viņus izkonkurēt?
Sportiskais gars, azarts, neatlaidība un, protams, pieredze. Ātruma un asuma varbūt sāk pietrūkt, taču es daudz labāk spēju novērtēt spēles situāciju un nojaust tās tālāko attīstību. Reizēm man nav jāskrien pēc bumbas, tā atripo pati.
Izlasē vairs nav daudz to, ar kuriem kopā spēlēji Euro 2004 finālturnīrā…
Laiku nevar apturēt. Sportā paaudžu maiņa ir neizbēgams process. Tā tas
ir jāuztver, un pienāks brīdis, kad arī man būs spēlēšanai jāpieliek
punkts.
Vienubrīd baumoja, ka šī sezona tev varētu būt pēdējā.
Manā vecumā tālus mērķus izvirzīt nav jēgas. Beigsies sezona, tad redzēšu, kāda ir pašsajūta. Vai par mani klubā vēl būs interese? Būs jāsēžas un jārunā gan ar kluba, gan izlases vadību.
Kāda ir sajūta spēlēt kopā ar jaunekļiem gandrīz vai dēla vecumā?
Savulaik spēlēju kopā ar Sergeju Tarasovu, bet pērn Skonto jau bija
viņa dēls Igors. Tomēr problēmu nav. Ir citi laiki — mums viņu vecumā
nebija ne mobilo telefonu, ne interneta. Agrāk to nevarēja pat
iedomāties, bet tagad pirms spēles ģērbtuvē skan mūzika. Taču, ja tas
dot rezultātu — kāpēc ne? Arī es cenšos mainīties līdzi laikam un
uzņemt visu jauno.
Ja viss ritēs bez aizķeršanās, jau šoruden tev ir iespēja izlasē
nospēlēt 150.maču — maģisko robežu, ko Eiropā pirmais sasniedza Lotārs
Mateuss.
Tagad, protams, šim skaitlim pievēršu arvien lielāku vērību. Šī robeža tagad ir tepat blakus, un neliekuļošu, sakot, ka negribu to sasniegt. Cik daudz izdosies nospēlēt, tagad vairs nav atkarīgs tikai no manis. Taču, tfu, tfu, tfu, ceru, ka nopietna trauma ceļam pāri nepārskries.
Nav nemaz tik tālu arī igaunim Martinam Reimam piederošais Eiropas rekords — 156 spēles. Turklāt pēdējās no tām viņš vāca, izejot laukumā uz dažām minūtēm. Tu joprojām izturi visu maču.
Neiedziļinos, kā līdz šiem rekordiem tikuši citi. Pagaidām koncentrējos uz savu spēli. Tikai tā varu noturēt kondīciju un attaisnot treneru un komandas biedru uzticību.
Kurā brīdī tavā vecumā ir grūtāk – pirmssezonas sagatavošanās posmā, kad ir nogurdinoši treniņi, vai sezonas laikā, kad ir liela spēļu slodze?
Grūtāk tomēr ir tad, kad jāspēlē uz noguruma fona. Tad arvien biežāk uzpeld vecās traumas. Arī šis rudens nav viegls. Jūlijā guvu traumu, mēnesi nespēlēju un arī tagad jūtu tās sekas. Taču es gribu spēlēt. Man tas joprojām sagādā prieku.
Spēks ģimenē
Kurā no trijām valstīm, kur esi spēlējis, — Anglijā, Austrijā vai Krievijā — gribētu atgriezties?
Kāpēc atgriezties? Noteikti gribētu uzspēlēt Spānijā, taču tās ir tādas aizgājušās vēlmes. Esmu priecīgs, ka man bija iespēja iepazīt dažādu valstu futbolu, spēlēt tik atšķirīgās komandās un trenēties tik dažādu treneru vadībā. Visur esmu uzkrājis pieredzi un bagātinājies. Īpaša vieta noteikti ir Bristole, jo tur piedzima dēls. Šovasar ģimene turp bija aizbraukusi. Mums tur ir palikuši draugi, ar kuriem joprojām uzturam kontaktus.
Vai ir arī kāds hobijs?
Tādu pavisam azartisku nav. Vācu pretinieku komandu spēļu krekliņus, arī vimpelīšus. Ir jau visai branga kolekcija. Brīvo laiku cenšos pavadīt kopā ar ģimeni, cenšamies izbraukt pie dabas. Patīk arī Jūrmala, Vecāķi, Mežaparks, kur braucam ar riteņiem, skrituļslidām. Pēdējā laikā daudz laika prasa suns. Mums ir Veimāras putnu suns un galvenās rūpes esmu uzņēmies es. Staigājam, skrienam.
Kā viņu sauc?
(Smejot) Kā īstenu vācieti — Vāgners. Taču tagad tam ir arī futboliska pieskaņa, jo Maskavas CSKA spēlē brazīlietis Vāgners Lavs.
Kur gūsti papildu spēkus, kad ir kāds sarežģīts karjeras punkts — ģimenē, klubā, izlasē?
Šajā ziņā ir sava veida harmonija — ir labs kontakts gan ar kluba, gan ar izlases treneriem un viņi man ir daudz palīdzējuši. Ir atļauts speciāls treniņrežīms. Man uzticas, un pēc tam cenšos šo uzticību attaisnot laukumā. Tomēr galvenais spēka avots neapšaubāmi ir ģimene.
Abi bērni arī sporto?
Dēls Antons jau trenējas futbolā Skonto sistēmā. Meita Anna aizrāvusies ar modernajām dejām. Ģimene cītīgi seko manām spēlēm. Sieva Rita jau mani sazvanīja Tiraspolē un apsveica ar golu. Visi nāk uz Rīgas spēlēm, arī uz Skonto.
Vai vari teikt, ka esi dzimis skontietis?
Gandrīz. Sāku trenēties hokejā, taču tad pārgāju uz futbolu. Uz brīdi biju Pārdaugavā, ko tobrīd trenēja Jānis Gilis, bet 1991.gadā uz Skonto-Forums uzaicināja Marks Zahodins. Kopš tā laika ar pārtraukumiem esmu šajā klubā. Jā, esmu Skonto patriots.
Tavi kaimiņi arī zina, kas viņiem blakus dzīvo?
Arvien vairāk. Vienmēr jau var vēlēties, lai futbols Latvijā būtu populārāks, taču katra cikla sākumā interese ir lielāka. Un arī cerības ir lielas.
Pērn izpelnījies Gada futbolista titulu Latvijā. Cik tas tev ir svarīgi?
Zinu, ka par to bija arī diskusijas, taču pats sev es neko nepiešķīru un nebalsoju. Mēs esam kā aktieri, un katrs šāds vai līdzīgs tituls ir patīkams. Ir gandarījums, ka darbs ir novērtēts. Tāpēc spēlēju un turpināšu to darīt tik ilgi, cik tas kādam būs vajadzīgs.
***
Latvijas izlases spēles 2008.gadā
10.IX Latvija — Grieķija PČ
11.X Šveice — Latvija PČ
15.X Latvija — Izraēla PČ
19.XI Azerbaidžāna — Latvija (pārbaude)
Spēlē un sit vārtus
Vitālijs Astafjevs ir Latvijas izlases rekordists pasaules čempionāta
kvalifikācijas turnīros aizvadīto spēļu ziņā. Tiraspolē viņš aizvadīja
39.šāda līmeņa spēli. Seko Imants Bleidelis (27), Valerijs Ivanovs
(26), Vīts Rimkus (25) un Igors Stepanovs (22). Pa pieciem vārtiem
guvuši — Mihails Zemļinskis un Māris Verpakovskis, pa četriem — Juris
Laizāns un Vitālijs Astafjevs.
Starp līderiem
Arī Latvijas valstsvienības labāko vārtu guvēju sarakstā Vitālijs
Astafjevs pakāpies augšup. M.Verpakovskis 23, A.Pētersons 21,
V.Astafjevs 15, J.Laizāns 15, M.Pahars 15, A.Šeibelis 14, I.Vestermans
13, M.Zemļinskis 12, V.Rimkus 11, A.Tauriņš 10, I.Bleidelis 10.
Ilgspēlētāju klubā
FIFA Century club iekļūst spēlētāji, kas izlasē aizvadījuši vairāk par 100 spēlēm. Vitālijs Astafjevs ieņem 11.vietu (146). Līderi ir M.Al Deajea (Saūda Arābija) 181, K.Suaress (Meksika) 177 un H.Hasans (Ēģipte) 169. No eiropiešiem priekšā ir M.Reims (Igaunija) 156 un L.Mateuss (Vācija) 150.