Papildināta - Dinamo iebilst pret Bērziņa spēlēšanu turnīrā Rīgā

Hokejisti ir mūsdienu gladiatori? Līdzīgi kā bokseri? Sakrāj traumu limitu un 50 gadu vecumā ir vraki? Idiotisms. Neviena medaļa nav sačakarētas cilvēka dzīves vērta. Ja nav vesels, nedrīkst spēlēt. Jāstrādā uz to, lai būtu spēlētāji, kas spēj aizstāt, nevis uz advancētām špricēm, kas ļauj pārvarēt sāpes.

Kas tad te rakst ir par Armandu vai kaut kādu čeloveku? Atraduši kam uzmanību pievērst :-) Kurā komandā tad šis spēlē? Runājot par Armandu. Centru mums trūkst, bet traumu vajag sadziedēt. Kādam no malējiem nāksies centra lomu izvēlēties. Moška tam pašam Dārziņam. Malējo uzbrucēju, pie tam diezgan labu, mums pietiek. 5 maiņām pat sanāktu

Tas laikam mājiens, ka neesmu norādījis avotu :)) Sorr. Vismaz pēdiņasd ieliku, lai nedomā, ka mans texts :)))) Raxtā, ko es nokačāju un citēju, Mellups minēts kā PSRS izlases vārtsargs. Tas nu tā diezgan nosacīti, jo viņš traģiski gāja bojā 1950. gadā, bet Starptautiskajā hokeja federācijā PSRS iestājās tikai 1952. gadā un līdz tam laikam notika galvenokārt tikai iekšējās sacensības šimpus dzelzs aizkara . Šīs "Padumjās Savienības " sportiskās pašizolētības dēļ tad mūsējie arī varēja sniegt padomus kā to kanādiešu hokeju ( jeb hokeju ar ripu ) īsti pasaulē spēlē. Cik var saprast, tad krievu hokejistiem, kuri bija pārnākuši no hokeja ar bumbiņu, kur, kā zināms , ir lielāki laukumi, bija ievērojami labāka fiziskā sagatavotība un viņi mūsu tehniķus vnk. noskrēja :)

Kā jau te vairāki kolēģi rakstīja, ar ´čeloveku" tikt galā ir ļoti vienkārši. Es viņa komentārus jau sen vienkārši nelasu, nemaz jau nerunājot par atbildēšanu. Tā ir tukša vieta priekš manis. Un jūtos lieliski. Untikai ignorējot, mēs varam tikt no viņa vaļā. Jo viņa bezkaunībai robežu nav.

Ļoti līdzīgu informāciju var atrast Maskavas izdevniecības "Fizkultūra un sports " 1972 gadā izdotajā grāmatā "Naš hokej" (mūsu hokejs) par hokeju padumjajā savienībā.

laicik žēl ,bet labāk lai ārstējas.Piemērs Godmanis ; pēc avārijas neizgulēja smadzeņu satricinājumu un valstī krīze .Tagad var būt tāpat ,traumēto Bērziņu laukumā un Dinamo zaudējums.

"...Путь к Парнасу Основным стимулом к массовому распространению этой игры явилось решение Всесоюзного комитета по физической культуре и спорту о проведении розыгрыша первенства страны по хоккею с шайбой в сезоне 1946/47 годов. Начало этого первенства-декабрь 1946 года - принято считать датой зарождения хоккея с шайбой в СССР. Новая игра, "...быстрая, динамичная, с элементами силовых единоборств...", стала стремительно распространяться во многих регионах страны. В первом первенстве СССР по хоккею с шайбой приняло участие 12 команд из 8 городов. Составы команд были преимущественно укомплектованы сильнейшими игроками из хоккея с мячом. Исключение составляли хоккеисты Латвии, имевшие уже в то время опыт выступления в международных соревнованиях по хоккею с шайбой. Они-то и являлись на первых порах наставниками в освоении новой игры, хотя и занимали скромное место в турнирной таблице первенства СССР...." Apriebušies gan čelovekveidīgie, gan vēl jo vairāk "Dienas "lasītāju labēji konservatīvais antiņu flangs :((( Tiem, kas izliekas, ka nesaprot krieviski - te ir raxtiits par( Kanādas ) hokeja pirmsākumiem PSRS.

Paldies, biju to jau daudzreiz dzirdējis, bet rakstisku izklāstu par tiem laikam izlasiju pirmoreiz.

"...Esam klāt! 1929. gadā pienāca īstais brīdis, lai Latvijā nopietni pievērstos tam sporta veidam, ko stipri mīlam šodien. Priekšgājējos bija Sociāldemokrātiskā strādnieku sporta biedrība SSS ("Strādnieku sports un sargs"), kuras mācekļi Tautas augstskolas sporta kursos apguva teoriju hokejā ar ripu. Bet praksē pirmās sacensības – un uzreiz starptautiskas! – notika 1930. gada 15. februārī. Latvijas SSS ar 1:0 pieveica savus biedrus no Austrumprūsijas, pirmos vārtus mūsu hokeja vēsturē iemeta Alfrēds Ūdris. Suns bija pārkāpts, atlika aste. Tā paša gada rudenī Latvijas Ziemas sporta savienība hokeju ar ripu uzņēma Bendija sekcijā un pieteicās līdzdalībai Starptautiskajā hokeja federācijā (LIHG). Uzņemšana notika LIHG kongresā Polijas pilsētā Kriņicā vienlaikus ar pasaules meistarsacīkstēm 1931. gada februāra pirmajās dienās. Tā kā attiecības starp strādnieku un tā sauktajiem pilsoniskajiem sportistiem bija saspīlētas, reizēm – pat klaji naidīgas, tad sadarbība un apvienošanās Latvijas izlasē rādījās neiespējama. Valsts atbalstīja pilsoniskos hokejistus, kuru pirmais treniņš notika Esplanādē 1930. gada 30. decembrī, un to organizēja "Universitātes sports". Saprotama lieta, ka sācēju vidū bija arī Leonīds Vedējs, izceļoties ne tikai ar glītu vaigu, bet līdzjutēju jaunkundžu uzmanību piesaistot arī ar hokejisku iznesību. Treniņu gan vadīja Arvīds Jurgens, taču Leonīds bija tā ass, ap kuru viss iegriezās. Pēc gadu mijas vairākus turnīrus sarīkoja Rīgā un Liepājā, taču meistarsacīkstes vēl nenotika. Strādnieku izlase devās Latvijas hokeja vēsturē pirmajā ārzemju turnejā, sasniedzot teicamu bilanci – astoņās spēlēs sešas uzvaras pret poļiem, vāciešiem, austriešiem un lietuviešiem. Savukārt pirmā oficiālā starptautiskā spēle valstsvienību līmenī notika 1932. gada 27. februārī Rīgā, LSB laukumā, kur tagad ir 49. vidusskola. Latvija uzveica Lietuvu ar 3:0. Tiesa, laukuma izmēri bija 80 x 40 metri, kas lietuviešus varen pārsteidza. Atcerēsimies vecos zēnus, kuri pirmie iznāca starpvalstu hokeja laukumā. Herberts Kušķis, Indriķis Reinbahs, Herberts Keslers, Roberts Bluķis, Ādolfs Petrovskis, Johans Skadiņš, Leonīds Vedējs, Alfrēds Verners, Valentīns Volframs. Gods un slava viņiem! Pārejam Rubikonu Dažs ķēra aiz galvas – tik tikko esam hokeju iesākuši, bet Latvijas ZSS jau piesaka valstsvienību Eiropas meistarsacīkstēm Berlīnē. 1932. gada marta vidū uz Vācijas galvaspilsētu devās vārtsargi Herberts Kušķis un Pēteris Skuja, aizsargi Indriķis Reinbahs un Leonīds Vedējs, uzbrucēji Andrejs Jessens, Arvīds Jurgens, Herberts Keslers, Jūlijs Lindenbergs, Ādolfs Petrovskis, Ēriks Pētersons, Johans Skadiņš un Valentīns Volframs. Latviešu hokejisti drīz vien kļuva par publikas mīluļiem un izpelnījās citu komandu spēlētāju cieņu. Kāds anglis pat izteicās, ka tik drošu un uzņēmīgu spēli nav rādījusi vēl neviena komanda ar tik niecīgu hokeja praksi un pieredzi. Skatītāji uzgavilēja vārtsargam Kušķim, kurš cīnījās ne tikai pašaizliedzīgi, bet arī meistarīgi, nereti glābdams savējos no lielām nepatikšanām. Pirmie Latvijas pretinieki apakšgrupā bija no Čehoslovākijas, tobrīd jau pieckārtējie Eiropas čempioni. Melnbalti tērptie latvieši zaudēja zilibaltajiem čehiem un slovākiem ar 0:7, taču ar godu. Jau nākamajā spēlē pret pieredzējušo Francijas izlasi mūsējie cīnījās kā līdzīgi, rādīja teicamu sadarbību un tomēr pazaudēja ar 0:1. Daudzas vārtu gūšanas iespējas diemžēl nelaimējās izmantot. Nu vajadzēja cīnīties gandarījuma turnīrā par sesto līdz devīto vietu. Iesākums rādījās teicams – ar 3:0 pārspēti rumāņi. Būs vēl? Pēdējā spēlē pretī nāca Lielbritānijas izlase, hokeju sākusi jau XIX gadsimtā. Diemžēl vairāk par izlīdzinājumu otrajā trešdaļā (Reinbahs – 1:1) latvieši nespēja. Galu galā 2:5 un astotā vieta. Sākums tomēr nebija peļams. Labo reputāciju gan nedaudz iebuktēja vārtsargs Kušķis, jo draudzības spēlē pēc čempionāta pret Brandenburgas vienību mēģināja visiem spēkiem izrādīties, veicot vārtos sevišķi izsmalcinātus žestus un piruetes. Slavas dziesmas bija krietni sakāpušas galvā, nu nācās uzklausīt to pašu līdzjutēju svilpienus. Zaudējums ar 5:7. 1930. gadā pirmo reizi notika Latvijas meistarsacīkstes. Tās notika divās zonās – Rīgas (sešas komandas) un Liepājas (trīs), abiem uzvarētājiem sacenšoties par čempiona lauriem. Par pirmajiem Latvijas čempioniem kļuva Rīgas komanda "Union", finālā uzveicot Liepājas "Olimpiju" ar iespaidīgiem skaitļiem – 14:1. Taču Leonīda Vedēja "Universitātes sports" jau trina zobus kodienam zelta medaļās. Nesamierināmie sāncenši Tie bija divi ne tikai hokejā vien – ASK un US. 1936. gada pavasarī Rīgas meistarsacīkstes pārvilka svītru Vedēja cerībām uz Latvijas meistara titulu nākamajā sezonā, kad US uzvarēja. Viņš tika diskvalificēts. No Latvijas hokeja vēstures grāmatas "Melnās ripas bruņinieki": "Uz mīksta, tomēr lietojama ledus notika spēle – US pret LSB. Tiesāja Jurgens (ASK). Pie rezultāta 0:0 Jurgens no laukuma noraidīja Petrovski (US), taču sodītais sāka "demonstratīvi plātīties rokām, izsmejot Reklāma tiesnesi". Jurgens sodu paaugstināja līdz piecām minūtēm. Tad iejaucās studentu kapteinis Vedējs, skarbiem vārdiem pieprasot Jurgenam paskaidrojumus par noraidījuma iemesliem. Jurgens tūdaļ noraidīja Vedēju līdz spēles beigām, taču Vedējs atteicās atstāt laukumu. Spēle netika pabeigta. US piekritēji notikušo uztvēra kā Jurgena atriebību par strīdīgo gadījumu US un ASK spēlē, kad netika atzīti vieni vārti." Vedēju diskvalificēja uz visu nākamo sezonu, un viņš pie Latvijas zelta tika vien 1940. gadā, kad US pārākums visās hokeja sacensībās valstī bija ievērojams. Leonīds beidzot sasniedza savu ilgi celto hokeja virsotni. Vērmeļu kauss pēc medus mucas Gāja jau visādi, taču Latvijas hokejisti pirmskara laikā var palepoties arī ar augstu vietu starptautiskā, pasaules mēroga turnīrā. Tas notika Itālijā 1933. gadā un saucās – akadēmiskās pasaules meistarsacīkstes (tagad – pasaules universiāde). Latviešu studenti ar 1:0 uzveica Šveici un tad ar to pašu 0:1 paspēlēja Francijas augstskolu komandai. Otrā vieta apakšgrupā deva tiesības uz cīņu par bronzas medaļām. Diemžēl uznāca tāds atkusnis, ka spēlēt pie labākās gribas vairs nebija iespējams. Tādēļ varam pamatoti uzskatīt, ka Latvijai un Leonīdam Vedējam šajās sacensībās pienākas dalīta trešā vieta. Toties nākamajās akadēmiskajās sacensībās 1935. gadā Šveicē latvju studenti nospīdēja pilnā mērā. Uzveikuši Itāliju, Franciju un Čehoslovākiju, viņi iekļuva finālā, kur tikai papildlaikā zaudēja mājiniekiem šveiciešiem ar 1:4 (pamatlaikā – 1:1). Otrā vieta pasaulē! Pirmo reizi piedaloties pasaules meistarsacīkstēs, kas 1933. gada februārī notika Prāgā, latvieši atkāpās no iepriekš Eiropā iegūtā, sasniedzot vien desmito vietu. Avīze "Sporta Pasaule" pikti rakstīja par nesaskaņām komandā: "… atsevišķu spēlētāju sevis nostādīšana speciālistu lomā ledus hokeja spēlē un nemākulīgā rīcība komandas sastādīšanā." Vēl: "Cīņā ar Rumāniju otrā uzbrucēju maiņa visā spēlē piedalījās tikai sešas minūtes. Vai šeit arī nebūs viena no kļūdām, kāpēc mūsu komanda zaudēja? Spēlēt pirmajai maiņai kopā 30 minūtes un vēl straujā tempā, tas ir tiešām daudz, bet mūsu uzbrucēji nevēlējās mainīties, lai gan beidzamā trešdaļā tik tikko turējās uz kājām. Šeit laikam lielu lomu nospēlēja vēlēšanās spīdēt!" Bet par Vedēju: "Tāpat nesaprotami bija tas, ka aizsargos Vedēja vietā tika nozīmēts Keslers, kas jau Rīgā demonstrēja savu nevarību turēties uz slidām." Visam savs laiks 1935. gada pasaules meistarsacīkstes Latvijas izlasei atnesa visbargāko sakāvi un visspožāko uzvaru. Zaudējums Kanādas komandai ar 0:14, toties Holande uzveikta ar 7:0. Galīgā vietu kārtība palika nenoskaidrota, bet turnīrā uzvarēja lieliskie kanādieši. 1936. gadā Garmišpartenkirhenā, pirmo reizi startējot olimpiskajās spēlēs, latvju zēni cīnījās neveiksmīgi. Vācijā mūsējie cieta smagus zaudējumus pret Kanādu (0:11), Poliju (2:9) un Austriju (1:7), no tālākām cīņām izstājoties. Tā laika zinātāji par Latvijas izlases kuplāko uzskata 1938. gadu, kad pasaules meistarsacīkstes atkal notika Prāgā. Mūsu hokejistiem jau bija gana starptautiskās pieredzes, kuru viņi drošu roku lika lietā, starta spēles papildlaikā uzveicot Norvēģiju (3:1; 1:1), sīksti spēkojoties ar ASV un Vāciju (abas reizes 0:1), bet piekāpjoties Eiropas čempioniem britiem (1:5). Galīgā vietu kārtība netika noskaidrota. 1939. gadā atkal tikām pie desmitās vietas pasaulē, bet tad jau karš bija durvju priekšā. Pēckara gados latvieši mācīja krieviem spēlēt hokeju ar ripu. Rodas jautājums: kā tad skolotāji piekāpās skolniekiem cīņā par PSRS meistarsacīkšu medaļām? Diemžēl ar gudrību un tehniku nespējām atsvērt pretinieku daudz pārāko fizisko sagatavotību – mūs vienkārši apdzina un apskrēja. Varbūt pietrūka Leonīda Vedēja spēka un padoma? Tāpat kā daudzi citi izcilie tālaika sportisti, Baigā gada atcerēs viņš devās trimdā un apmetās uz dzīvi Amerikā. Astoņdesmito gadu vidū Vedējs pat uztrenēja eksotiskos Riodežaneiro hokejistus, tomēr ar sirdi allaž bija Latvijā...." Īsumā tā.

neņemiet tak to krieviņu muldoņu par pilnu viņš tikai sataisa smaku un pazūd un pazūd pārsvarā ar kājstarpē iežmiegtu asti ...

Ārprāts nolāpītais. Krievelim derētu palasīt vēsturi, kas aziātiem iemācīja spēlēt kanādas hokeju. Vēl pirms otrā kara viņi nezināja, ka tāda spēle vispār pastāv. Kara laikā laupot eiropā šo to ieraudzīja. Līdz tam viņi mācēja tikai pa applūdušu futbola laukumu bumbiņu dzenāt. Latvijas izlase pasaules čempionātā piedalījās jau pirms okupācijas, bet to jau kremļa propoganda klusē.

Šie pretinieki ir jāņem bez variantiem ar vai bez Bērziņa.

Biedriņam 3 piezimes, Nelsons viņu noņēma no laukuma, taapēc izmantošu laiku lietderīgi, pārslēgšos no NBA uz hokeju :). Snepsts27 raxta : " Vispār jau kaut kur lasīju, ka tieši latvieši esot mācījuši PSRS (lasi krievus) kanādiešu hokeju spēlēt... ". Tas nu ir kārtējā latviešu mitoloģija.:)). Pirmkārt, jau tādēļ, ka nebija jau kam mācīt, jo 2. pasaules karš papluinīja mūsu sportistu rindas. Daudzi gāja bojā leģionā, kam paveicās palikt dzīvam, tas, protams, emigrēja. Un nebija jau arī mūsu pirmajā republikā sportam tik liela vērība no valdības puses kā totalitārajā ( kaut arī no pasaules izolētajā) Padomju Savienībā. Gan olimpiskajās un studentu spēlēs, gan citos turnīros mūsu hokejisti amatieri turējās godam, tomēr hokeja lielvalstīm zaudēja diezgan pārliecinoši. Pēckara gados Vasilija Staļina menedžētajā "VVS MVO" komandā spēlēja vārtsargs Harijs Mellups un aizsargs Roberts Šulmanis. Nešaubīgi viņi bija vieni no labākajiem tālaika Krievijas hokejistiem, sevišķi Harijs Mellups, jo kā gan citādi diktatora dēls būtu viņus savācis savā superblicē. Diemžēl gandriiz visa komanda gāja bojā aviokatastrofā un vismaz Mellups nekļuva par pirmo latvieti hokejistu PSRS izlasē.Bija jāpagaida līdz Balderim.

Protams, ka "ruuskojazičnije". Matuļa kungs no "Dienas ", kurš ir labākais hokeja vēstures zinātājs, ir pat saskaitiijis, ka dažos gados "Dinamo " speelējuši labi ja pāris latviešu. Arii 1988. gadā, kad rīdzinieki izcīnija PSRS čempionāta medaļas, komandā bija tikai viena "latviešu strēlnieku maiņa"( Vītoliņš - Tomans - Hehts ) un tā pati ceturtā... Tāpat visi gājām uz Sporta pili un atbalstījām no visas sirds mūsējos, lai gan patiesībā komandā spēleeja gandrīz leģionāri vien no Ufas, Čeļabinskas un Mogiļevas. Tomēr jāteic, ka Rīgas "Dinamo "bija unikāla komanda daudzējādā ziņā. Tā bija pati rietumnieciskākā komanda, kurai formas vienīgajai šuva ārzemēs un spēlētāji uz pārējo komandu fona izcēlās ar savu " firmas " apģērbu ( pārsvarā atvestu no draudzības spēlēm Somijā ), bet arī inteliģenci. Ne velti tagad no bijušajiem Rīgas dinamiešiem ir izveidojušies izcili treneri un sporta funkcionāri - Vorobjovs, Krikunovs, Popihins,Beļavskis abi Jurzinovis, abi Tihonovi, arī čeļbinskietis Znaroks galu galā u.t.t. Jāteic, ka viņi visi par savu Rīgas periodu ir saglabājuši vislabākās atmiņas kā pavisam nesen to atkal varēju pārliecināties, lasot "Sovetskij sport " interviju ar "Ladas " treneri P. Vorobjovu. Šodien Latvijas jaunie hokejisti pārsvarā ir latviešu puikas, kurus trenē bijušie Rīgas dinamieši krievi ( Bezkašnovs, Nazarovs,Maticins, Klinšovs u.c. ). Man nav pamata apšaubīt ne vienu ne otru patriotismu.Arii man ir pilnīgi vienalga vai izšķirošo ripu itāļu vārtos iemetīs nelatvietis Ņiživijs vai nekrievs Dārziņš.:) Par lielu Latviju !!!

Jūs tam čelovekam atkal pievēršat uzmanību - tieši to,ko tas kretīns vēlas... Ignorējiet viņu!