Pasaules hokeja elitē zemāk slīdēt vairs nedrīkst

gada PČ). Mainījušies spēlētāji un treneri. Bijusi mērķtiecīga virzība uz augšu, kā arī straujš kritiens lejup 2001.gada pasaules čempionātā Vācijā. Arī pašlaik izlase ir savā zemākajā punktā — 13.vietā. Būtībā tā jau ir riskantā zona, kas atdala augstāko grupu no 1.divīzijas.Kopš 1999.gada pasaules čempionāta, kad Latvijas izlase noslīdēja līdz kvalifikācijas turnīram par palikšanu elitē, turpmākos gadus viens no visbiežāk piesauktajiem vārdu salikumiem, runājot par hokeja izlasi, bijis — paaudžu maiņa. Turklāt viedokļi krasi atšķīrušies. Vieni teikuši: Znaroks un Vītoliņš vairs nevelk, lai tak steigšus viņu vietā nāk jaunie. Otri skeptiski novilkuši sēru meldiņu: aizies vecā labā Dinamo paaudze, tad izkrišana pirmajā divīzijā būs garantēta.No 1997.gada pasaules čempionāta sastāva, kurš ar izcīnīto septīto vietu uzdeva labu toni spēlēšanai augstākajā grupā, ierindā ir palikuši tikai divi — aizsargs Rodrigo Laviņš un uzbrucējs Aleksandrs Macijevskis. Starp citu, Rodžers izlasē ir vienīgais, kurš piedalījās vēsturiskajā 1992.gada 7.novembra spēlē pret Lietuvu. Tā bija valstsvienības pirmā spēle pēc neatkarības atgūšanas. Patinot vēstures filmu nedaudz uz priekšu līdz 2000.gadam, kad pēc vēsturiskās 3:2 uzvaras pār Krieviju un iegūtās 8.vietas izlase atklātā automašīnā vizinājās pa Rīgas centru, no pašreizējā sastāva to dienu triumfu baudīja pieci — Naumovs, Laviņš, Ņiživijs, Vasiļjevs un Sprukts. Nudien nav daudz!Paaudžu maiņas kontekstā būtībā var runāt, sākot no 2002.gada, taču reālas un paliekošas jaunā modeļa kontūras izveidojušās tikai pēdējos divos gados. Kurta Lindstrema laikā izlasei vairāk tika piesaistīti vidējās paaudzes spēlētāji, no kuriem lielākā daļa bija viengadnieki vai divu gadu spēlētāji izlasē (Vadims Romanovskis, Sergejs Čubars, Vents Feldmanis, Juris Ozols). Vēlāk Beresņeva otrajā vadīšanas laikā — Māris Ziediņš un Ģirts Ankipāns. 2006.gada "sacelšanās" un daudzie atteikumi spēlēt PČ Rīgā trenerim Pjotram Vorobjovam piespiedu kārtā lika vērst skatiem uz tuvākajām rezervēm. Tā izlasē ienāca seši pašreizējie izlases spēlētāji Mārtiņš Raitums, Georgijs Pujacs, Lauris Dārziņš, Kaspars Daugaviņš un Juris Štāls.Oļegs Znaroks mērķtiecīgi sāka būvēt izlases jauno modeli, taču pirms gada Maskavā pasaules čempionāta zīmogu spēlētāja pasē ieguva tikai divi, no kuriem par īstu jauniņo varēja uzskatīt tikai vienu — uz otro posmu izsaukto Gunti Džeriņu. Otrs debitants Armands Bērziņš starptautisko spēļu pieredzi bija ieguvis jau olimpiskajā Turīnā.Halifaksā jauniņo varētu būt divreiz vairāk, taču pēc gadu skaita un ar tālāku nākotnes perspektīvu tikai viens — Jānis Andersons (21). Jēkabs Rēdlihs (26), Dmitrijs Žabotinskis (28) un Raitis Ivanāns (29) tomēr pieskaitāmi vidējai paaudzei. Cita lieta, ka šajā čempionātā, salīdzinot ar 2007.gadu, nebūs tādu izlases pamatvērtību kā Oļegs Sorokins, Atvars Tribuncovs, Grigorijs Panteļejevs, Leonīds Tambijevs un Aleksandrs Semjonovs. Tuvākajā nākotnē izlasi acīmredzot atstās Sergejs Naumovs (39), savukārt ar pārējiem var izvirzīt konkrētu mērķi turpmākajiem trijiem četriem gadiem.Ar nolemtības sajūtu gan nevajadzētu raudzīties arī Kanādas virzienā, jo jau pērn izlasē pirmo vijoli uzbrukumā spēlēja jaunais vilnis (Daugaviņš 3+3, Dārziņš 3+2), piepalīdzot vidējās paaudzes (Vasiļjevs 2+3, Cipulis 1+4) pirmrindniekiem. Tā dēvēto veterānu ieguldījums vairs nebija tik jūtams (Tambijevs 1+1, Semjonovs 1+1, Panteļejevs 0+2). Tomēr gribas ticēt, ka lielākajai daļai pašreizējā izlases sastāva labākie spēlētāju gadi vēl tikai priekšā.