Vēstule no Sočiem: Ziemas vakars Gagrā

Visiem pārējiem, arī Latvijai, tā ir "strīdīga teritorija".Tiklīdz šķērsota robeža, izzūd visa olimpiskā simbolika. Nav ne reklāmu, ne līdzjutēju baru, burzmas, sarunu par medaļām. Toties pa klusajiem autoceļiem mierīgi klejo mazās abhāzu govis un zirgi. Visur bagātīgi zied mimozas, kuras kādreiz, svinot 8.martu, veselām lidmašīnām sūtīja uz Maskavu, bet tagad, nevienam nevajadzīgas, tās aizgūtnēm zied un piepilda valsti ar medainu smaržu.Cik ātri daba apēd Staļina laika ampīru! Mājas un pansionātus - šķietami uzbūvētus uz mūžiem - sen neviens nekopj, kaut kur uz sienām redzamas ložu pēdas, kas palikušas no nesenā kara. Picundas ielās vientuļi stāv skumjās skulptūras no piecdesmitajiem gadiem - futbolisti bez rokām un meitene bez aira.Suhumi centrā, tieši jūras krastā nu piecdesmit gadu darbojas leģendāra kafejnīca Brehalovka (Pļāpātava). Tas ir Suhumi politiskās un sociālās dzīves centrs. Šeit var uzzināt un apspriest visus jaunumus, šeit tiek noslēgti visi darījumi. Daudziem pastāvīgajiem apmeklētājiem, arī valsts prezidentam, ir savas personīgās krūzītes, kas kārtīgi sarindotas uz plaukta. Kafijas meistars Aļiks gatavo kafiju, vārot to uz karstām smiltīm. Visas sarunas šeit noris, aizrautīgi sitot domino. Tieši dominošņiki no Brehalovkas savas valsts leģitimizācijai paveikuši daudz vairāk nekā Ārlietu ministrija. Viņi uzvarēja pagājušā gada domino čempionātā un automātiski kļūst par nākošo sacīkšu rīkotājvalsti. Tagad viņiem būs maziņa, bet personīga olimpiāde.Abhāzijā viesim ierādīs labāko gultu, nelaidīs projām ar tukšu kuņģi, ziedos visu savu laiku, lai tu pat nogurtu no tādas bezgalīgas, universa cienīgas viesmīlības. Es nerakstu šeit par mamligu, čaču, vakariņošanu, dziedāšanu, kūpinātu gaļu un vīnu. Nav nozīmes. Tas ir tas pats, kad, atgriežoties no Londonas, mēģinātu stāstīt par Taueru un divstāvu autobusiem.Paldies mūsu senajam draugam fotogrāfam Ibrahimam par silto uzņemšanu un mīlestību, kuru viņš nežēlodams dāvāja, mudžinot sarežģītu tostu mežģīnes. Tā bija labākā Valentīndiena. Čača no persikiem bija tik spēcīga, ka, pamostoties viesnīcā Sočos un ieraugot mimozu klēpi uz palodzes un divdesmit kilogramu maisu ar mandarīniem, mēs sapratām - ziemas vakars Gagrā mūsu atmiņās ir tik izplūdis, ka tikai fotogrāfijas telefonā spēj liecināt par redzēto. Telefonā iemūžināts septītais un nepavisam ne pēdējais Ibrahima tosts: "Es nesaprotu, kas ir Abhāzijas misija? Kāds ir Dieva nodoms? Daudzas varenas civilizācijas jau sen izzudušas. Noslaucītas no zemes virsas. Bet šī mazā valsts un šī mazā, senā tauta joprojām ir. Viņa dzīvo. Joprojām. Kāpēc? Un tas ir ļoti labs jautājums. Un tajā, ka uz šo jautājumu nav atbildes, slēpjas lielā Cerība!"