Iesākumā gan jāatvēsina optimistiskie karstgalvji. Vēl nekad Latvijas izlasei pēc ceturtdaļfināla sasniegšanas iekarotās pozīcijas nav izdevies nosargāt. Sāpīgākais kritiens lejup sekoja pēc 2000. gada PČ Sanktpēterburgā. Nākamajā gadā Latvija spēlēja par palikšanu elitē un ieņēma pieticīgo 13. vietu.
Skaidrs, ka šoreiz liels nopelns iekļūšanai spēcīgāko astoņniekā bija galvenajam trenerim Bobam Hārtlijam. Atšķirībā no iepriekšējā Ziemeļamerikas speciālista Teda Nolana Bobs komandu ne tikai lieliski motivēja, bet prasmīgi arī izstrādāja plānu katrai spēlei. Jau izskanējis viedoklis, ka Hārtliju būs grūti noturēt, tāpēc ātri uzmetam plānu B. Manuprāt, labākais risinājums būtu Artis Ābols. Treneris labākajos gados, kurš lieliski pārzina mūsu hokeja saimniecību un divus pavasarus ir skolojies pie Hārtlija.
Nākamā svarīgā pozīcija ir vārtsargi. Uz papīra viss skaisti. Pirmajam numuram Elvim Merzļkinam turpinās līgums ar Šveices klubu Lugano, tātad laba līmeņa spēļu prakses būs un garantija, ka vēlākais aprīlī sezona beigsies. Taču arī der izskatīt rezerves variantu.
Līgums Šveices A līgā turpinās arī Ivaram Punnenovam, kurš traumas dēļ Dānijā gan nebija, un savas sportiskās ambīcijas vēl nav apmierinājis Kristers Gudļevskis. No vienas puses, nav pamats bažām, no otras – nedrīkst aizmirst, cik liela loma bija Elvim.
Aizsardzībā un uzbrukumā uz vadošajām lomām pieteikušies vairāki jaunie spēlētāji, tāpēc saskatāmi konkurences aizmetņi, bet, uzburot sapņu sastāvu, der atcerēties, ka atslēgas spēlētājiem Balceram un Bļugeram var ieilgt sezona aiz okeāna. Taču jebkurā gadījumā skats nākotnē nudien ir cerīgs.
prieks
NAV VIENALGA