Einārs Vinters: Vēl braukšu tikai tad, ja gribēšu

Viss pārējais notiek par mūsu līdzekļiem," saka Einārs, kurš tikko no Dienvidamerikas atgriezies ar 14.vietu pasaulē prestižākā rallijreida kopvērtējumā motociklu klasē. Pēc brīža mums pievienojas Eināra jaunākais brālis Jānis, kurš šoreiz sacensībām sekoja ar TV starpniecību, ārstēdams rudenī savainoto muguru. "Ar moci varēšu braukt ne ātrāk kā oktobrī, bet neatmetu cerības, ka nākamajā Dakarā atkal varēsim braukt kopā," Jānis ir optimists. Einārs ir piesardzīgāks: "Braukšu, ja būs tāda vēlēšanās." Brāļu duetā Einārs kā vienīgais Dakara"2009 dalībnieks pirmo reizi izvirzījies priekšplānā un atbild uz lielāko daļu jautājumu. Vai arī dziedās šovā, ja aicinās? "Padomāšu..." Einārs smaida. Brāļi ir līdzīgi, tomēr ne vienādi savās izpausmēs JĀŅA VIETĀ MINDAUGS Kā šogad veicās ar naudas piesaisti? Einārs. Ja pērn Dakara būtu notikusi, situācija būtu krietni bēdīgāka. Tagad mums bija pērn iemaksātā nauda, ko dabūjām atpakaļ no rīkotājiem. Palīdzēja Aizsardzības ministrija, veikals Motosports. No Rīgas domes šogad neko nedabūjām. Labi, ka nevajadzēja atdot pērn saņemto.Kas notika ar naudu, ko Jānis bija ieguldījis šāgada rallijā? E. Ceru, ka dabūsim atpakaļ vismaz dalības maksu. [Komandas menedžeris Jānis] Gaigals cītīgi ņemas, taču rīkotāji uz atdošanu nav tik atsaucīgi, cik uz iekasēšanu. Bet viesnīcu rezervēšana, aviobiļetes — tas viss ir aizgājis. Sāpīgi... E. Jāņa vietā jau varēja braukt kāds cits, ja vien spētu vismaz nosegt pašizmaksu. Iznāca kādi 30 000 eiro — trešā daļa no tā, kas būtu vajadzīga, sākot gatavoties no nulles. Ļoti izdevīgs piedāvājums. Motosporta direktors Jānis Ērmanis, pats enduro braucējs, atrada pusi. Ja būtu kaut mēnesi vairāk laika...Kāda bija sajūta, braucot bez brāļa? E. Sacensību laikā jau parasti nejūtam cits cita klātbūtni, jo mazliet atšķirīgi līmeņi. Es parasti tikai priecājos, ja Jāni neredzu — tātad viņš brauc pa priekšu. Bet bivokā (apmetnē — aut.) gatavoties nākamajai dienai — tad ir foršāk, ja brālis ir līdzās. Jānis. Varam izdomāt taktiku, izrēķināt degvielu. E. Pirmajā Dakarā bija daudz neskaidrību, bet tagad jau zināju, kas jādara. J. Svarīgi zināt, kas tevi sagaida, un visu saplānot — degvielu, riepas, rezerves daļas... Kāda trase, kāds segums. Ja to visu zini, tad esi gatavs un galvas tiesu pārāks par citiem.Kā tiki pie komandas biedra no Lietuvas? E. Mindaugs [Slapšis] pats bija sapelnījis naudu, nodomājis nobraukt Dakaru un uzrunāja Jāni. Konsultējās, prasīja, vai nevaram palīdzēt. Nodrošinājām viņam gan padomus, gan sadzīvi, gan tehnisko apkalpošanu. Lai rallijā finišētu, katram sīkumam uzmanība jāpievērš, kaut reizēm liekas, ka var darīt lētāk un vienkāršāk. Braukt aizmugurē ir ļoti sarežģīti. Nocīnies pa izdangātām trasēm, putekļiem, finišē stundas četras pēc līderiem, bet no rīta atkal starts gandrīz vai kopā ar viņiem. Galu galā viņš bija šausmīgi pārguris un tomēr laimīgs — pirmais lietuvietis, kurš ar moci nobraucis Dakaru! Rezultāts nav svarīgs [Slapšim iznāca 99.vieta starp 113 finišējušajiem].Varbūt tādā debitanta aprūpē slēpjas biznesa potenciāls? E. Protams, tas mums bija atbalsts. Viena franču komanda, šķiet, aprūpēja kādus 19 braucējus. Mūsu pakalpojums izmaksāja dārgāk, bet viss bija reāli — cik riepu vajadzēs, kad jāmaina. Franču piedāvājums bijis ļoti nekonkrēti. Vai paša interesēm tāda palīdzēšana nekaitēja? E. Nē, moči tagad uztaisīti ērti — apkalpošanai vajag uz pusi mazāk laika. Viens mehāniķis vienam mocim — tas jau būtu izšķērdīgi. Ja Jānis būtu braucis, mums būtu divi mehāniķi uz trim un tas būtu normāli. Tagad bija viens uz diviem. Parasti finišējām ar trīs četru stundu starpību — kamēr lietuvietis atbrauca, mehāniķis paguva sataisīt manu moci. Tikai dažas naktis viņam iznāca pastrādāt.DIENVIDAMERIKAS AKCENTS Kā tad bija — Dakaras rallijreids Dienvidamerikā, nevis Āfrikā? E. Gaisotne bija tāda pati. Patika tas, ka braucām vasarā. Daudz gaišāks, saulaināks rallijs, garākas dienas. Sākumā baigi pozitīva ievirze. Bet ceturtajā posmā sākās nenormāli smagie gabali. Ja visu distanci atstātu, kā bija plānots, diezin vai vairāk par 30% būtu finišējuši. Pat [uzvarētājs Marks] Koma arī teica, ka smagāk nekā Āfrikā. Karstāks laiks, garāki gabali, grūtākas trases? E. Laika apstākļi nebija iegansts, garumam nav būtiskas nozīmes, ja viegli braucas. Bet visu laiku bija smagi jāstrādā, jāvāc mocis, daudz triāla elementu. Ja tādā stilā jānobrauc simtiem kilometru, tad beigās knapi varēju moci noturēt. Smiltis esot bijušas savādākas... E. Ne tik prognozējamas. Augsne bija mālaina un sausumā veidojās kaut kas līdzīgs cementa putekļiem. Sasēžas tāda kārta — liekas, ka līdzena virsma, bet mocis nevar izbraukt. Vai arī — it kā šķembu segums, bet apakšā smilšu slānis un mocis buksē. Grūti saprast, kā jābrauc. Lielajām komandām pārsteigumu bija mazāk? E. Droši vien. Pērn Argentīnā bija pasaules čempionāts, spice te braukusi treniņos. Kas bija labāk nekā Āfrikā? E. Viss pārējais. Milzīgs karstums bija tikai divas dienas, bet tās mēs pavadījām pārbrauciena režīmā. Āfrikā bija kultūras šoks, kamēr pieradu, bet te higiēna, apstākļi bivokos bija normāli. Tikai dažos Argentīnas ciematiņos jutām kaut kādu Āfrikas atblāzmu, toties Čīle jau vilka uz Eiropu. Cilvēki gaiši, smaidīgi. Āfrikā naudaskārāki. Čīlē autobusu parkā iebraucu nomazgāt moci — man bija ar kādiem 20 cilvēkiem jānobildējas, bet nekas nebija jāmaksā. Uz fotografēšanos vispār viņi bija kā traki. Īpaši meitenes — pilsētā un peldkostīmos! Tiklīdz piebremzē, saskrien bildēties. Eksotiski dzīvnieki? E. Otrajā posmā strauss pa priekšu skrēja, bet man nebija laika aiz viņa ilgi braukt. Lapsas bija, bruņneši. Ļoti daudz putnu nositām — ar rokām, ķiverēm. No krūmājiem cēlās augšā. Āfrikā dzīvības mazāk rēgojās. Pārtika? E. Normāli. Zinu, ka TV rādīja tos daudzos ceptos jērus — tās arī bija labākās vakariņas. Aizgāju pat divreiz. Labi uztaisīts, pavārs pats apstaigāja un prasīja, kā garšo. J. Jūs visus apēdāt? Tur taču bija tik daudz! E. Tā tikai izskatījās. Jērs jau tāds plāns — daudz vajag. Kā pietrūka? E. Melnu cilvēku (smejas). Ja nopietni, tad mērķa, virzības uz Rozā ezera pusi, nevis pa apli. Āfrikā Dakara sākas ar aukstumu, tumsu, bet virzās uz gaišo, vieglāko pusi. Te viss uz grūtumu. Pēdējais posms tikai normāls.Saviesīgi pasākumi? E. Nebija gan. Āfrikā vakaros visi kopā skatījāmies Eurosport pārraides, meklējām sevi. Te nekā tāda nebija — laika starpība un visu laiku gaišs. Kāds izskatījās šis Dakaras rallijs TV ekrānā? J. Likās tāds šaurāks, vilka uz enduro pusi. Āfrikā ir milzīgi plašumi, visapkārt apvārsnis, un tu brauc... Tur daudz līkumu, nelīdzenumu. Nevarēja no sirds atvērties. E. Vienā posmā varēja, bet tas bija bīstami. Visa zeme vienā krāsā, un divmetrīgu grāvi ieraudzīju pēdējā brīdī. Viss — uzreiz biju atpakaļ uz ceļa. Te vispār daudz iznāca braukt pa ceļiem. Skaitījās tuksnesis, bet tā arī nesapratu, kurā brīdī braucām pa Atakamu. Tad jau ceļu atrast bija vieglāk? E. Bija mazāk variantu nekā Āfrikā. Tāpēc arī mazāk pārsteigumu. Līderi kā brauca, tā aizbrauca. Jānis no mājām varēja ko ieteikt? E. Viņš man stāstīja, ko Eurosport rāda. Man likās, ka moci nolaidu no tās pašas kraujas, kur Sainss nokrita, bet izrādījās, ka tas bija citā vietā. Starp akmeņiem braucu, uz mirkli aizdomājos, un — upes gultne... Augstākais punkts, kurā uzbraucāt? E. 4600 m. Mocis negāja, pašam nepatīkama sajūta, elpas mazliet trūka. Galva ne īpaši skaidra. Pārbrauciena režīmā nobraucām — ātrumposmu tur atcēla. Kādus 200 km nobraucām pa plato 3600 m augstumā. Šausmīgi miegs nāca. Domāju, ka tas no pretsāpju zālēm rokai, bet izrādījās, ka tā bija visiem. Vispār garā rallijā ar medikamentiem labāk neaizrauties. Īsu brīdi palīdz, bet ilgstoši...AUGSTĀK TIKT GRŪTI Vai visi trīspadsmit, kuri finišēja pirms tevis, bija profesionāļi? E. Gandrīz. 13.vieta — slovēnis Mirans Stanovniks — bija labs braucējs, bet noteikti ne profesionālis. Viņam sacensību beigās mocis izskatījās kā jauns — jāpamācās. Es it kā braucu ātrāk, bet vairāk kritu. Taču samazināt ātrumu nebiju ar mieru, jo tad mainās stils. Es tā nemāku. Finišā viņš bija kādas septiņas minūtes ātrāks.Kur zaudēji tās minūtes? E. Nebūtu 10 minūtes nosēdējis kāpās... Bet tā jau grūti pateikt. Tik daudz visādu piedzīvojumu dienā! Ja izvairītos no tiem, būtu pirmajā desmitniekā. Bet tad jau tas nebūtu rallijs! Kļūdās visi, bet uzvar tas, kurš kļūdās vismazāk. Meistarība, intuīcija, pieredze.Kāds ir labākais Dakaras braucēja vecums? E. Ap 35 gadiem, kad vislielākā izturība. Bet ir viens labs polis — 23 gadi un 11.vieta Katram cilvēkam jau vecums savādāk izpaužas. Cik reižu nokriti? E. Tad jau mocim skaitītājs būtu jāpieliek! Visvairāk iznāk krist, braucot pa akmeņiem. Bija grūti braucamas upes gultnes — reizēm likās, vai tad braukt nemāku vairs? Lielākā daļa kritienu bija tādi lēni. Centies ātrāk tikt vaļā no moča, nokrist tā, lai nesatraumētos. Tikai viens bija nopietns — klasisks kūlenis. Lietuvietis gan, aizmugurē braukdams, visādus skatus bija redzējis — kā lido helikopteri un vāc kopā nokritušos.Bija rīts, kad negribējās braukt? E. Protams! Ja neesi piedzimis mazohists — tas ir normāli. Vairāk gan sākumā, bet, kad iestrādājies, tad jau par to nedomā.Ar orientēšanos problēmu nebija? E. Vienu reizi. Tiesneši apgalvoja, ka neesmu izbraucis pareizi, bet biju pārliecināts par savu taisnību. Pat sastresojos, bet Jānis [Gaigals] turpināja ar savu diplomātiju. Beigās viņi piekrita, ka kļūdījušies.Paveicās? E. Ja sacensību sākumā iedod trīs stundas soda, tas pamatīgi sabojā garastāvokli. Viens zviedru armijas vīrs, pulkvedis vai kas tamlīdzīgs, man dzinās pakaļ. Labi brauca, bet dabūja divas stundas, zaudēja visu azartu un tajā dienā satraumējās. Brauca astotais, bet uzmeta kūleni, un cauri. Labi, ka vismaz varēja paiet.Kāds ir nākamais mērķis pēc 14.vietas? E. Kad bija baigi smagi, braucu un domāju — ko nākamagad vēl varu sasniegt? Par desmitnieku varētu mēģināt cīnīties, bet jautājums — ko tas man dotu? Lai konkurētu ar Komu, vajadzētu tomēr būt 10 gadus jaunākam... Mērķis — nobraukt līdz galam — ir sasniegts, un vēl braukšu tikai tad, ja gribēšu, nevis kaut kāda pienākuma dēļ.Kā izskatās Vinteru komandas nākotne? J. Šī sezona Latvijā Eināram būs jābrauc vienam. Ja viņš neizdomās paņemt brīvu. E. Neņemšu. Varbūt tikai pamēģināšu startēt Jāņa klasē. Līdz šim braucām dažādās, lai nebūtu konkurences.Esat konkurenti tikai treniņos? E. Fizisko treniņu programmas ir līdzīgas, bet darbojamies individuāli. Tikai ar moci trenējamies kopā, jo vienatnē tas ir bīstami. Divatā ir arī interesantāk. Viens sevi pažēlosi, bet divatā pacentīsies. Tas palīdz izaugsmei.Nākamgad atkal Dakara būs Dienvidamerikā? E. Paši neko nedzirdējām, bet mums jau arī neprasīs. Gan jau lielās komandas noteiks. J. Jāsagaida ziņas no organizētājiem — vietai, iespējams, būs nozīme mūsu plānos. Kur gribētos braukt vairāk? J. Interese par Ameriku būtu, tomēr labāk Āfrikā. Tagad no Dakaras ir palicis nosaukums, zīmols, bet nav finiša Dakarā. Āfrika nav tikai Mauritānija — var braukt pa dažādiem maršrutiem, kā agrāk jau darīts.