Kad pirmo reizi iepazināt riteņbraukšanu?
Tas bija jau piektajā klasē, jo tēvs uz skolu man atļāva trīs kilometrus braukt ar savu riteni. Tajā laikā uz skolu daudzi brauca ar riteni. Viens no puikām reiz ierunājās: es skatos, ka tu fiksi brauc, bet es tevi tik un tā apdzīšu. Tas mūs pamudināja nopirkt 100 vai 200 gramu konfekšu un sarīkot sacensības. Puse klases sanāca skatīties. Nomērījām distanci aptuveni kilometra garumā pa zemes ceļu no staba līdz stabam. Abi reizē startējām, un otrā galā mūs jau gaidīja. Sākumā mans konkurents vilka pa priekšu, bet beigās es viņu apdzinu. Pēc tam viņš teica: klausies, tu dikti ātri vari pabraukt – tev jātrenējas riteņbraukšanā! Kad jau atbraucu uz Rīgu un iestājos arodskolā, sāku interesēties par treniņu iespējām. Aizgāju uz klubu Marss, kur strādāja trekistu treneris Ojārs Siliņš. Viņš man pārvaicāja, vai tiešām gribu trenēties, jo bija jau rudens. Atbildēju, ka jā, un tā arī visu ziemu notrenējos. Puišu bija ļoti daudz. Aprīlī tika rīkotas pirmās sacensības, un es ieguvu trešo vietu. Startējām 50 kilometru distancē ar atsevišķo startu pa maršrutu Rumbula–Ogre–Rumbula. Balvā saņēmu Dinamo sporta somu un izpildīju 3. sporta klasi. Siliņš bija galvenais tiesnesis. Viņam arī teicu, ka ļoti gribētu saņemt nozīmīti par 3. sporta klasi. Siliņš atbildēja, lai tikai trenējos un man būšot ne tikai 3. sporta klase. Tā arī darīju. Braucu gan šoseju, gan treku.
Ar panākumiem?
Bija tāds interesants gadījums. Es jau pēc armijas biju VEF kolektīvā, un Latvijas šosejnieku izlase bija aizbraukusi uz nometni Suhumi. Vefiņš mums atkal uztaisīja treniņnometni Ķemeru 1. sanatorijā. Aprīlī sākās sacensības. Izlases vīri atbrauca brūni iesauļojušies, bet mēs bijām balti un nosaluši. Sešu dienu sacensībās uzvarēju ne tikai atsevišķus posmus, bet visu daudzdienu. Un tad jau mani sāka ievērot.
Visu interviju iespējams izlasīt laikraksta Diena pirmdienas, 11. decembra, numurā.