Olimpiskajās spēlēs 90 riteņbraucēju peletons mēroja 272 kilometrus bez lieliem kalniem, toties ar daudziem pauguriem. Skujiņam finišu izdevās sasniegt ļoti augstajā piektajā vietā.
“Jūtos ļoti gandarīts. Protams, gribējās atvest kādu bleķi kaklā, bet ne vienmēr tā var. Katru reizi lielajās sacensībās man izdodas atkārtoti pierādīt, ka esmu pareizajā vietā, pareizajā sportā un varu katru reizi cīnīties par pjedestālu. Pagaidām vienmēr ir nedaudz pietrūcis, bet gan jau vienā reizē kārtis saliksies,” īsu brīdi pēc finiša teica latviešu riteņbraucējs.
“Zināju, ka fiziskā kondīcija man ir laba, ka esmu gatavs cīnīties par medaļām, sevišķi ar to atbalstu, kas bija no Latvijas komandas trases malā. Zināju, ka varēšu cīnīties un tā arī bija,” uzsvēra sportists.
“Visa distance bija diezgan nervoza, kā tas parasti ir olimpiskajās spēlēs – neviens negribēja ko nogulēt. Zināju, ka vienīgais kā es varu cīnīties par rezultātu ir gaidīt pēdējos 70 kilometrus,” stāstot par sacensībām, Skujiņš atgādināja, ka bija vienīgais Latvijas sportists - taktiskā cīņa notika starp lielajām komandām un viņš viens pats nevarēja diktēt noteikumus.
“Zināju, ka viens no atslēgas mirkļiem būs bruģētais kalns pirmajā finiša aplī, diezgan daudz kārtis liku uz to brīdi un vienā mirklī izskatījās ļoti laba situācija, biju kopā ar 3-4 diezgan spēcīgiem un skaļiem uzvārdiem,” Skujiņš atcerējās mirkli, kad nokļuva vienā grupiņā ar iepriekšējo olimpisko spēļu vicečempionu un Parīzes spēļu bronzas ieguvēju individuālajā braucienā Vautu van Ārtu, pagājušā gada pasaules čempionu Matjē van der Pūlu un mājinieku favorītu, 2020. un 2021. gada pasaules čempionu Žiljēnu Alafilipu. “Šķita, ja aizbrauksim līdz priekšējai grupai, tur būsim spēcīgākie un mēs četri noteikti cīnīsimies par medaļām. Tomēr grupa aiz mums arvien bija pietiekami liela ar daudz braucējiem no vienām komandām, līdz ar to viņi sastrādājās un mūs noķēra.”
Uzreiz pēc Skujiņa grupas noķeršanas prom no peletona devās beļģis Remko Evenepūls, kurš pirms nedēļas triumfēja arī Parīzes spēļu individuālajā braucienā. “Kā viņi mūs noķēra, Remko taktiski ļoti labi izmantoja situāciju un viens pats aizšāva projām. Pēc pārcelšanās pie pirmās grupas viņš noteikti viņus visus izmētāja un tad viens pats aizbrauca līdz finišam. Bija diezgan sarežģīti nokontrolēt visu, kas notiek. Varbūt situāciju simtprocentīgi nenolasīju, bet, redz, pēdējos divos kilometros arvien bijām cīņām par medaļām. Tikai nedaudz pietrūka,” stāstīja latvietis, kurš ir apņēmības pilns braukt arī Losandželosas olimpiskajās spēlēs pēc četriem gadiem. “Cerams, ka tur izdosies startēt ar diviem cilvēkiem. Pērn atlasē nedaudz pietrūka, ceru līdz Losandželosai joprojām redzēt visus mūs trīs, kuri jau esam riteņbraukšanas augstākajā līmenī, un varbūt pievienosies arī kāds jaunais sportists, palīdzot krāt punktus.”
Domājot, kas būtu mainījies, ja šodien uz starta stātos divi Latvijas riteņbraucēji, Skujiņš stāsta, ka tādā gadījumā nevajadzētu tik ļoti satraukties par distances pirmo daļu un varētu vairāk pataupīt spēkus izšķirošajiem notikumiem. “Tāpat varbūt tad būtu kāds, kurš palīdzētu nokļūt labākā pozīcijā pirms izšķirošajiem mirkļiem. Kad otro reizi braucām Monmartra kalnā, nebiju pietiekami labā pozīcijā, līdz ar to vajadzēja izvēlēties - iegūt labāku pozīciju vai pataupīt spēkus un gatavoties nākamajam.”