Tā ir misijas apziņa, ka pašreizējā situācijā jāuzņemas Latvijas Vieglatlētikas savienības prezidenta amats, vai arī redzat konkrētus darbus, ko vajag paveikt turpmākajos divos gados?
Mana atbilde būs vienkārša – nejaušība. Viss ir noticis neapzināti un nejauši. Es nedomāju, ka Latvijas Vieglatlētikas savienības valde apzināti kaut ko skatījās. Tā bija nejaušība, ka es ar sievu aizbraucu uz Cēsu tirgu. Turpat blakus ir stadions. Kamēr sieva iepirkās tirgū, es aizgāju līdz stadionam un ieraudzīju, ka klāj mākslīgo zālienu. No redzētā es biju šokā!
Es zvanu savam paziņam Cēsu pilsētas galvam (Jānim Rozenbergam – aut.) un prasu, kas notiek stadionā. Viņš savukārt piezvana atbildīgajai personai, un man tiek vaicāts, kas es tāds esmu un kāpēc es par to interesējos. Es atbildu, ka esmu nodokļu maksātājs un ka mani tas interesē.
Tajā brīdī es atcerējos, ka es taču esmu Latvijas Vieglatlētikas savienības goda prezidents. Zvanīju uz savienību, lai noskaidrotu, vai tas tā tiešām ir. Pēc arhīva dokumentu pacelšanas es saņēmu apstiprinājumu. Pēc tam jau man zvanīja Radeviča un sacīja, ka vēlreiz gribot to visu legalizēt. Tā es atkal parādījos vieglatlētikas sabiedrībā.
Ja mēs ejam tālāk un man ir jāatbild, kāpēc es vispār piekritu un piekrita jau arī mana sieva, kas man ir galvenais cilvēks, tad, manuprāt, apstākļu sakritība ir līdzīga, kāda tā bija deviņdesmitajos gados.
Ir Ministru prezidents (Krišjānis Kariņš – aut.), ir izglītības un zinātnes ministre (Ilga Šuplinska), ir Latvijas Olimpiskās komitejas vadītājs (Aldons Vrubļevskis), ir Latvijas Olimpiskās vienības vadītājs (Einars Fogelis) – cilvēki, kuri labi zina vieglatlētiku. Tāpat tagad ir labas Daugavas stadiona rekonstrukcijas iespējas. Izveidojusies vide ir līdzīga, kāda tā bija manā savienības vadīšanas laikā.
Kāpēc bija satraukums par sintētiskā zāliena ieklāšanu Cēsu stadionā?
Uz sintētiskā zāliena taču nevar rīkot vieglatlētikas sacensības! Nav iespējas mest ne šķēpu, ne disku, ne arī veseri. Līdzīga situācija ir arī Rīgā, kad uzceļ jaunus stadionus, bet vieglatlētikas sacensības nevar sarīkot. Es vaicāju – kā jūs Cēsu stadionā organizēsiet vieglatlētikas daudzcīņas sacensības? Man atbildēja, ka mešanu disciplīnas notiks Priekuļos, bet noteikumi taču nepieļauj sacensību pārtraukšanu! Kā tas būs, ka sportistus sasēdinās autobusā un vedīs uz Priekuļiem. Tas nav pieņemami!
Šo situāciju var mainīt?
Noteikti, ka var. Pašvaldību vadītāji taču ir saprotoši cilvēki. Es jau zvanīju Latvijas Futbola federācijas infrastruktūras nodaļas vadītājam Haraldam Gudermanim. Viņi uz to nav uzstājuši, taču ir šo sintētisko laukumu piegādātāji, kuri sponsorē, lai šādus laukumus ieklātu. Haralds ar izpratni uzklausīja un paskaidroja situāciju. Domāju, ka nākotnē mēs atradīsim veiksmīgus sadarbības risinājumus kopā ar Futbola federāciju. Līdzekļu taupīšanas nolūkos pilsētu pārstāvji šādam risinājumam ir arī piekrituši.
Ja vienu reizi simt gados veic kapitālu stadiona rekonstrukciju, tad būtu jāierīko zāliens, lai bērni simt gadu varētu skriet basām kājām.
Mēs esam aizskāruši vieglatlētu sāpīgāko tēmu – sporta bāzes. Par to, ka Rīgā trūkst stadiona un manēžas, ir runāts daudz, taču kad beidzot varētu būt reāla rīcība?
Daugavas stadionā esmu sešus gadus no rīta līdz vakaram dzīvojis. Tas man bija sabiedriskais darbs, bet mana profesija bija projekta vadītājs. Es biju Pasaules Bankas Tehniskās vienības direktors. Šī vienība caurskatīja un finansēja vairāk nekā 386 privātā sektora projektus. Tas bija laikaposmā no 1994. līdz 2000. gadam. No darba brīvajā laikā man bija vēl viens projekts – Daugavas stadions. Bet to projektu var realizēt tikai tad, ja visas institūcijas sadarbojas. Ja kāda no institūcijām kaut ko neizdara, neinformējot pārējās, tad rodas problēmas. Tad arī ir uzklāti sintētiskie segumi, neinformējot par to Latvijas Vieglatlētikas savienību.
Visu interviju lasiet avīzes Diena pirmdienas, 25. marta, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
Krējums Saldais