2020. gada vasaras izskaņā tika konstatēts trešais pārkāpums 12 mēnešu laikā, kad pēc Antidopinga administrēšanas un uzraudzības sistēmā jeb ADAMS norādītās informācijas dopinga uzraugi nebija varējuši Rastorgujevu atrast, tomēr vismaz vienā no gadījumiem sportists atradās viesnīcā, ko, viņaprāt, pareizi bija norādījis sistēmā, bet kontrolieri uz to nemaz neaizbrauca. Vēlāk alūksnietim tika piešķirta 18 mēnešu diskvalifikācija, kas stājās spēkā 2021. gada 11. martā.
Rastorgujevs uzsāka ļoti emocionāli smagu un arī dārgu cīņu, lai pierādītu savu taisnību, tomēr tagad intervijā stāsta, ka cīnījies ar divām lielām organizācijām Starptautisko Biatlona federāciju (IBU) un Starptautisko Antidopinga aģentūru (WADA), kuras, tāpat kā viņš, bija kļūdījušās, bet atsacījās to atzīt. Procesa laikā Rastorgujevs sapratis, ka cīņa ir bezcerīga un tagad secina, ka laikam to nemaz nevajadzēja uzsākt, vienkārši pieņemot sodu.
“Tas prasīja gan daudz sirmu matu, gan nervu, gan arī veselību. Pēc tam organismam varēju dot vienalga ko, viņš vienkārši to vairs neņēma pretī. Viss! Es šajā lietā biju ļoti iedziļinājies, pats meklēju pierādījumus, visu pētīju, bet, kad saliec faktus kopā, saproti, ka tas ir bezjēdzīgi...” stāsta Rastorgujevs. “Ja es būtu zinājis, ka man nav nekādu variantu, droši vien rīkotos citādāk. Arī šādu lēmumu būtu smagi pieņemt, tomēr šīs bezjēdzīgās cīņas turpināšana pēc katra jauna pavērsiena deva ļoti smagu depresiju. Ja man blakus nebūtu Nadeždas, nezinu, kā no tā purva izvilktos ārā. Vienalga, cik tu esi spēcīgs, tu tāpat esi par mazu, lai kaut ko izdarītu cīņā pret šo politiku un biznesu.”
Rastorgujevs pauž, ka daudzas nedēļas gulējis gultā, līdz līdzās esošā draudzene viņu no tās izmetusi ārā un teikusi, lai viņš iet. “Ja nebūtu viņas, nezinu, kas notiktu. Viņa bija vienīgā, kura mēģināja mani turēt pie dzīvības. Lai cik es būtu stiprs raksturā, šis process tobrīd mani diezgan pamatīgi iedragāja.”
Titulētais biatlonists pērnajā vasarā atsācis treniņus, bet tā kā diskvalifikācija vēl nebija beigusies, viņam neviens nedrīkstēja palīdzēt un nācies trenēties vienam. Rastorgujevs pusi no tobrīd padarītā nemaz neatceras, bet, domājot par to, ko atceras, sapratis, ka sezonu sagaidīs labā sportiskajā formā. Viņam tika uzlikts vēl viens šķērslis un aizliegts startēt pirmajā Pasaules kausa posmā, kaut uz pirmajām sacensībām jau pat bija izsniegts starta numurs, bet, beidzot tiekot pie starta, Rastorgujevs jau pirmajos mačos izcīnīja piekto vietu. Vēlāk sezona gāja kā pa kalniem, tomēr tās izskaņā izdevās uzņemt ļoti labu sportisko formu – pasaules čempionātā tika izcīnītas trīs vietas desmitniekā, bet pēc tam nākamajā Pasaules kausa posmā duetā ar Baibu Bendiku gūta trešā vieta jaukto pāru stafetē, kas Latvijai bija vēsturē pirmā godalga Pasaules kausa stafetes sacensībās.
“Šī, vēl nākamā sezona, un tad jau būs klāt olimpiskās spēles, kas viennozīmīgi ir galvenais mērķis,” pauž Rastorgujevs, izsakoties, ka karjeru turpinās tik ilgi, kamēr jutīs, ka spēj atrasties finiša protokola augšgalā. Sportists uzsver, ka visiem saviem pāridarītājiem ir piedevis un ir drošs, ka turpmāk dzīvē vairs sliktāk neklāsies, aicinot ikvienu no mums domāt tikai pozitīvi. “Strādāju pie tā, lai galva man būtu pēc iespējas mazāk piesārņota, bet vairāk pievēršos sev un ģimenei, dzīvojot iespējami pilnvērtīgi. Tos divus gadus es vispār nebiju cilvēks, arī pagājušajā sezonā vienkārši eksistēju. Tagad cenšos strādāt tā, lai radītu prieku līdzjutējiem, kuri uz mani skatīsies pie TV ekrāniem vai atbrauks uz kādu Pasaules kausu klātienē, gan arī bērniem, kuri ir ļoti svarīgi mūsu nākotnei. Svarīgi, lai viņi pievēršas sportam, un pavisam labi, ja pievēršas biatlonam. Arī mana meita šobrīd Alūksnē trenējas slēpošanā un biatlonā. Tagad es uz visu raugos pozitīvi, jo negatīvā mums pasaulē ir ļoti daudz. Iespējami vairāk smaidu un neskatos pagātnē – nepieciešams dzīvot tagadnē un mazliet, mazliet nākotnē.”
Emocionālo interviju ar Andreju Rastorgujevu lasiet žurnāla Sporta Avīze oktobra numurā, kas joprojām pieejams labākajās preses tirdzniecības vietās.