Intervijas pirmā daļa atrodama ŠEIT
Kā notika tava pāreja no Murjāņu sporta ģimnāzijas un „NN Sporta kluba” uz Latvijas kontinentālo riteņbraukšanas komandu „Rietumu – Delfin”?
Iepriekšējās vasaras vidū es aprunājos ar komandas treneri Vitāliju Smirnovu par nākamā gada plāniem un izteicu vēlmi pievienoties komandai. Viņš sacīja, ka nav problēmu, protams, skatoties no budžeta situācijas. Pēc tam aprunājos arī ar Igo Japiņu, kuram arī nebija iebildumu attiecībā uz manu pāriešanu uz komandu. Nekur citur variantus nemaz nemeklēju.
Cik ātri tev izdevās iejusties komandā?
Visi džeki man bija jau zināmi. Jau no sākuma bijām draudzīgi. Jebkurš no komandas biedriem bija gatavs palīdzēt, ja kaut kas uzreiz nesanāca vai netika izprasts. Katrā ziņā nekādu problēmu šajā ziņā nebija – viss bija vienkārši un patiešām patīkami. Ļoti priecājos par to, ka komandā bija stiprāki džeki par mani, no kuriem īpaši jāizceļ Toms Skujiņš, kurš palīdzēja apgūt daudzas svarīgas lietas.
Kā tieši izpaudās Toma palīdzība?
Viņš bija pirmais, kurš pamācīja, kā braukt sacensībās. Pirmais, kurš norādīja uz to, kā nevajag darīt. Principā Toms nekad neliedza savu padomu par lietām, kas attiecas uz riteņbraukšanu un citām organizatoriskām darbībām. Es domāju, ka tas savā ziņā pozitīvi atsaucās arī uz viņa paša rezultātiem, kas šogad tiešām bija labi.
Ar ko tev palikusi atmiņā komandas pirmā ārzemju nometne?
Pati pirmā treniņnometne Spānijā tieši man bija tāda diezgan neizdevusies, jo es biju apslimis. Pirmās divas nedēļas bija samērā vienkāršas. Mēs braucām bez lieliem pulsiem, bet jau trešajā nedēļā, kad bija jābrauc ātrākos tempos, es apslimu. Līdz ar to nekādus lielos ātruma treniņus es nevarēju taisīt. Tad, kad veselība jau sāka uzlaboties, man nācās vēl doties uz skolu, lai kārtotu 12. klases eksāmenus.
Šosezon Tu startēji ne tikai šosejas, bet arī vairākās kalnu riteņbraukšanas sacensībās. Tavā kontā ir arī uzvara Latvijas čempionātā MTB maratonā. Cik nopietni pievērsies šim riteņbraukšanas veidam?
Sezonas sākumā es nemaz nedomāju parādīt kādu rezultātu MTB sacensībās, jo prioritāte bija šoseja, kam arī trenējos. Aizbraucu uz SEB MTB maratona Siguldas posmu, kas reizē bija arī Latvijas čempionāts. Jutos diezgan labi, un arī rezultāts bija labs. Vēl vairāk biju pārsteigts par to, ka man izdevās uzvarēt SEB MTB Tukuma posmā. Siguldā bija tīrs komandas darbs, atrāvušies bijām trīs komandas biedri, un, pat ja būtu trešais, tāpat kļūtu par Latvijas čempionu (ar Neilandu kopā bija igaunis Prūss un Dmitrijs Sorokins, kuram ir Krievijas pilsonība).
Šovasar Smiltenē tu debitēji Latvijas čempionātā šosejas riteņbraukšanā U23 grupā. Individuālajā braucienā paliki uzreiz aiz labāko trijnieka, bet pastāsti par grupas braucienu, kur tu biji atrāvienā un brauci plecu pie pleca ar mūsu vadošajiem sportistiem - Smukuli un Saramotinu?
Tas bija interesanti. Tomēr es jutu, ka viņi ir pārāki un daudz spēcīgāki, līdz ar to es arī centos taupīt savus spēkus. Trenera uzdevums man bija atbraukt līdz finišam un izcīnīt medaļu U23 grupā. Ļoti daudz komandas interesēs izdarīja Andris Smirnovs. Mūsu komandas galvenais uzdevums Smiltenē bija Skujiņa uzvara U23 grupā, kas arī izdevās.
Tavā CV šogad tika ierakstīta arī dalība Eiropas un pasaules čempionātā U23 grupā. Lai arī abās sacensībās finišu nesasniedzi, tiki pie labas pieredzes. Kāds ir tavs vērtējums?
Eiropas čempionāta trase bija smaga, bet pirms tam vēl nebiju redzējis pasaules čempionāta trasi (smaida). Pirms Eiropas čempionāta, kas notika Čehijā, trīs nedēļas nodzīvojām netālu esošajā Slovākijā, kur aktīvi trenējāmies. Sacensībām biju gatavs un jutos labi, bet trase manām īpašībām bija nedaudz par smagu. Kopumā domāju, ka nobraucu, kā varēju un palīdzēju komandas līderiem. Par sevi pasaules čempionātā gan es neesmu īpaši priecīgs, jo gribējās nostartēt labāk. Šādā līmenī šogad jau startēju nāciju kausa posmos, no kuriem jāizceļ „Tour de Avenir”, tomēr pasaules čempionātā kaut kas īsti nebija tā, kā gribētos.
Kādas ir tavas spēcīgākās īpašības?
Domāju, ka es varētu būt tas, kurš brauc atrāvienos un no tiem arī uzvar. Pēc būtības esmu garš, bet tajā pašā laikā - pietiekami viegls, lai varētu braukt arī kalnā. Pie tā es arī gribu šoziem piestrādāt. Šajā sezonā man pietrūka spēka, lai varētu sekmīgāk pievarēt nopietnus kāpumus.
Vasarā tev bija vairākas iespējas startēt sacensībās, kur brauci plecu pie pleca ar daudziem pasaules vadošajiem braucējiem. Vienas no tādām sacensībām bija Vācijā, kur kritērijā piedalījās arī pasaules čempions Martins, Greipels un citi. Pastāsti par šo braucienu.
Vienīgais, ko es varu pateikt par šīm sacensībām, ir tas, ka nobraucu septiņus kilometrus, kas bija septiņi apļi. Tas tādēļ, ka uz starta izgāju ar 38 grādu temperatūru. Nemaz netaisījos startēt, bet vajadzēja to izdarīt. Martinu un Greipelu redzēju vien pirms starta, jo nebiju gatavs cīnīties ar labākajiem.
Vai šosezon vēl plāno startēt kādās sacensībās?
Šosejas sezona man ir beigusies, bet pabraukšu vēl krosiņus. Tas jau vairāk nākamajam gadam. Pēc pasaules čempionāta nedaudz atpūtos, tagad pabraucu krosus. Pirms neilga laika izdevās uzvarēt dzimtajā pusē notiekošajā Kuldīgas krosā.
Vai jau esi domājis par nākamo sezonu?
Zinu, ka nākamgad pārstāvēšu „Rietumu – Delfin” vienību, bet nekādus mērķus gaidāmajai sezonai vēl neesmu izvirzījis. Gribu vēl atiet no šīs sezonas, kas man ir bijusi ļoti smaga un gara. Atpūtīšos un tad sākšu ķerties klāt jaunajai sezonai. Brīdī, kad atkal sapratīšu, ka vēlos sacensības, arī zināšu, ka jāsāk gatavoties un trenēties.
Ko tu vēlies sasniegt riteņbraukšanā?
Es vēlos braukt Pro peletonā. Tas ir pats pirmais un galvenais mērķis. Ja būšu tur ticis, sekos nākamie mērķi.
Riteņbraukšanas aprindās Tevi sauc par Trako. Pastāsti, kā tiki pie šādas iesaukas?
Tas notika, aizejot mācīties uz Murjāņu sporta ģimnāziju. Jau pirmajā septembrī mani tā iesauca viens no tukumniekiem. Viņš tobrīd nezināja manu vārdu, tāpēc sauca par Trako. Man sākumā nekas nebija pretim, jo viņš tomēr bija lielāks par mani. Man liekas, ka tā ir tīri normāla iesauka. Tā mani sauca Murjāņos un arī tagad komandā.
Ko tu novēli Latvijas riteņbraucēju saimei?
Es novēlu ikvienam riteņbraucējam Latvijā būt neatlaidīgam, piedalīties sacensībās vai izbraucienos. Aicinu izmēģināt spēkus arī šosejas braucienos. Latvijā ir iespējas to darīt gan Vienības braucienā, gan arī „X Sports” kausa izcīņā. Galvenais braukt, jo tas ir labi gan veselībai, gan arī pašapziņai.