Līdz pasaules malai un atpakaļ

Dainis kopā ar draugiem Ivaru Brenci (28) un Lauru Garo (24) devās ekspedīcijā uz ģeogrāfiski tālāko apdzīvoto vietu no Rīgas – Pitas salu Jaunzēlandē. Ekspedīcijas ar nosaukumu Garākais ceļš uz tālāko vietu mērķis tika sasniegts gandrīz divus gadus vēlāk – šī gada 15. maijā. Tagad kādā Pitas kalna galā ar skatu uz okeānu uzstādīta Latvijas meistaru gatavota ozolkoka zīme ar uzrakstu "Latvija – 18 000". No tiem 10 000 kilometru jaunieši mēroja ar velosipēdu, savukārt pārējos – ar vilcienu, autobusu, kuģi un tikai pavisam nedaudz – ar lidmašīnu. Vasarā Dainis atgriezās Latvijā, savukārt viņa ceļabiedri vēl arvien strādā un ceļo pa Jaunzēlandi.

Savā blogā www.hmroads.com ceļotāji raksta: "Mēs esam trīs draugi. Gluži parasti cilvēki ar kāri pēc neparastā." Patiešām – vēlme ceļot un iepazīt pasauli piemīt daudziem, bet kas motivē mesties tik apjomīgā avantūrā, kurai nav ne laika ierobežojuma, ne konkrēta maršruta? Dainis atklāj, ka gribējies atrast ko tādu, kas dzen uz priekšu un liek katru rītu celties ar aizrautību. Viņš nenoliedz, ka pirms aizbraukšanas reizēm šaubījies, vai rīkojas pareizi, aizejot no darba un dodoties nezināmajā. Taču šaubas pārvarēt palīdzējis tas, ka par ceļojumu daudziem jau bija izstāstīts. "Atpakaļceļa nebija, ja vien negribējām izskatīties pagalam muļķīgi," pasmaida piedzīvojumu meklētājs.

Savā ekspedīcijā latviešu jaunieši šķērsoja Eirāziju, viesojoties Baltkrievijā, Ukrainā, Moldovā, Krievijā, Gruzijā, Armēnijā, Irānā, Azerbaidžānā, Kazahstānā, Ķīnā, Laosā, Taizemē, Malaizijā, Singapūrā, Indonēzijā, līdz beidzot nokļuva Jaunzēlandē. It kā ceļojums jau tā nebūtu gana pārgalvīgs, trijotne tajā devās ar velosipēdiem un minimāliem naudas līdzekļiem. Ekipējumu sagādāt palīdzēja daži Latvijas uzņēmumi, taču naktsmājām naudas nebija. Ceļotāji pārsvarā gulēja teltī vai izmantoja Couchsurfing platformu, ēst gatavoja paši un iztika ar minimumu itin visā. Tomēr arī šādi nauda drīz beidzās – īpaši grūts posms sākās Krimā, kurā tika nozagti divi no trim velosipēdiem. Pēc tam jaunieši trīs mēnešus pārziemoja Gruzijas galvaspilsētā Tbilisi – strādāja, krāja naudu jauniem velosipēdiem un gaidīja, kad kalnu pārejas atkal būs piemērotas velobraukšanai. "No Gruzijas aizbraukt bija bēdīgi, jo bijām tur iedzīvojušies un nodibinājuši pirmās īstās draudzības," atceras Dainis.

Visu ceļojuma aprakstu lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!