Arī tekstils ir bīstams videi. Pieci jautājumi ilgtspējīgas modes ekspertei Dacei Akulei

Tekstils bez pielietojuma, kas nonāk vidē vai sadzīves atkritumos, ir tikpat bīstams piesārņojuma avots kā plastmasa, baterijas vai riepas. Kāpēc tā?

Runa ir par sintētiskajiem materiāliem, jo divas trešdaļas no materiāliem, ko izmanto apģērbu industrijā, ir sintētiski. Tas nozīmē, ka tos izgatavo no naftas produktiem, kas ir plastmasa. Un te jau varam nojaust, kāpēc tas ir dabai bīstami. Pirmkārt, neatjaunojams resurss, jo šāds audums nesadalīsies dabā kā dabīgās šķiedras audums, bet saglabāsies apkārtējā vidē vēl pāris simtu gadu. Sintētiskie audumi tiek apstrādāti ar dažādām ķīmiskām vielām, no kurām liela daļa nav draudzīgas ne cilvēkam, ne dabai. Turklāt sintētiskie audumi sastāv no mikroplastmasas. Mazgājot šādus audumus, mikroplastmasa nonāk apkārtējā vidē un piesārņo to. Pašlaik vēl nav izdomāts veids, kā varētu šīs mikrodaļiņas savākt, lai tās nenonāktu ūdenstilpēs un dzīvajā dabā, piemēram, zivīs.  

Cik liels Latvijā un Eiropā ir tekstilizstrādājumu radītais piesārņojums?

To grūti viennozīmīgi pateikt, jo ir dažādi parametri, kā var vērtēt tekstilizstrādājumu radīto piesārņojumu. Piemēram, ņemot vērā CO2 emisijas, ūdens piesārņojumu vai ūdeni, kas tiek patērēts, ražojot tekstilu.

Spīķeru radošajā kvartālā kampaņas Nav, ko vilkt? ietvaros slejas milzu drēbju kalns, kas simbolizē iedzīvotāju tekstila patēriņa paradumus. Kāds ir šīs akcijas mērķis?

Akcijas mērķis ir likt sabiedrībai domāt par to, kā mēs rīkojamies, veidojot vai atjaunojot savu garderobi, jo mūsu izvēlei ir ietekme ne tikai uz mūsu naudas maku, to, kādu apģērbu valkājam, bet arī uz apkārtējo vidi. Jāteic, ka, salīdzinot mūsu patēriņa paradumus ar citiem Eiropas Savienības valstu iedzīvotājiem, mēs atrodamies vēl kaut cik labā situācijā. Tikko biedrība Zaļā brīvība ar kolēģiem ir pabeigusi pētījumu par jaunu un lietotu apģērbu plūsmām Baltijas valstīs. Pētījums skaidri parāda, ka mēs patērējam daudz mazāk nekā, piemēram, Lielbritānija, kur ir augstākais apģērbu patēriņš Eiropas Savienībā. Lielbritānijā gada laikā vidēji viens cilvēks iepērk 27 kg apģērba, turpretim Latvijā tie ir aptuveni 14 kilogrami uz vienu iedzīvotāju. Taču tik un tā mums nav sveša prakse, ka mēs nopērkam apģērbu, pavalkājam to īsu brīdi un pēc tam izmetam. 

Ātrās modes zīmoli piedāvā apģērbu, kas nav tik kvalitatīvs, jo vienkārši tādā ātrumā, kādā to ražo, augstu kvalitāti nav iespējams nodrošināt. Tāpēc arī mēs neesam pasargāti no šiem apģērbu kalniem, kas veidojas mūsu pirkšanas paradumu dēļ un atkarībā no tā, kā mēs veidojam savu garderobi.

Ar akcijas palīdzību mēs vēlamies ne tikai parādīt šo apģērbu kalnu, bet arī izcelt nepieciešamību šos apģērbus savākt un pārstrādāt, jo visas Eiropas Savienības valstis ir vienojušās, ka līdz 2025. gadam tiks ieviesta sistēma, lai atsevišķi savāktu tekstilu un pēc tam to pārstrādātu. Arī Latvijā ir jābūvē šī sistēma, lai būtu atsevišķi konteineri, kuros var nodot tekstilu, lai pēc tam to varētu šķirot un pārstrādāt vai nodot tālāk lietošanā, ja tekstils ir labā kvalitātē, vai arī to izmantot kā izejvielu jauniem apģērbiem. Īsāk sakot, tiek darbināta aprites ekonomika.

Lai arī Latvijā vienotas tekstila savākšanas un pārstrādes sistēmas vēl nav, kur šobrīd var nodot tekstila izstrādājumus?

Latvijas Zaļais punkts sadarbībā ar Eco Baltia vidi Ziemeļvidzemes un Vidzemes reģionā tekstila šķirošanas pilotprojekta ietvaros vairākās vietās ir izvietojis sarkanus konteinerus, kuros var nodot tekstila izstrādājumus. Papildus tam, protams, ir iespējas, kādas ir bijušas līdz šim, – un daudzi tās ir izmantojuši –, proti, ziedot drēbes, kuras vēl ir labā stāvoklī, labdarības organizācijām vai tādiem sociāliem uzņēmumiem kā, piemēram, Otrā elpa.

Cik bieži jūs pati iegādājaties jaunu apģērbu un veicat revīziju savā drēbju skapī?

Esmu izņēmuma gadījums tādā ziņā, ka pati protu radīt apģērbu. Tāpēc mana vajadzība iet uz veikalu aprobežojas lielākoties tikai ar apakšveļas vai zeķu iegādi. Citādi uz apģērbu veikaliem eju, lai iedvesmotos un apskatītos, kādas ir mūsdienu modes tendences, sameklētu kādu inovatīvu materiālu vai novērotu jaunu šūšanas metodi. Protams, manā drēbju skapī ir tādi pamatelementi, bez kuriem nevarētu iedomāties savu garderobi. Piemēram, pieguļošas tumši zilas džinsa bikses, kas, manuprāt, ir universāls apģērba gabals. Kad tās nodilst, dodos uz veikalu un meklēju tāda paša klasiska griezuma bikses. Nepērku bikses, kas ir izrotātas ar kaut kādiem papildelementiem vai šūtas pēc šī brīža modes tendencēm, bet mēģinu atrast pēc iespējas klasiskākas un ilgtspējīgākas krāsas un modeļus, lai pēc tam man būtu vieglāk tās sakombinēt ar esošo garderobi. 

Tāpat kā ejot uz pārtikas veikalu, arī dodoties uz apģērbu veikaliem, ir jāizveido saraksts ar nepieciešamajām precēm. Tas palīdz nekrist kārdinājumā iegādāties lietas, kuras nebūt nav vajadzīgas un kuras pēc tam ir neiespējami integrēt jau esošajā garderobē. 

Ātrās modes zīmolos nevaru atrast neko tādu, kur es varētu kaut ko investēt, tāpēc šādus veikalus es principā neapmeklēju. Protams, man ir tā priekšrocība, ka pati varu daudz ko sev uzšūt. Es visai skaidri zinu, kas man piestāv un kādas krāsas man labi izskatās, tāpēc uz tām arī fokusējos. Visu, kas ienāk manā garderobē, var labi kombinēt jau ar esošajām lietām.