Šogad ir savāda ziema – liekas, ka laikapstākļi ir iestrēguši kaut kur novembrī vai pārlēkuši jau uz martu. Apmulsusi ir arī daba – janvāra sākumā, kad šī gada dzīvnieka titula īpašniekam ezim būtu jāguļ ziemas miegā, tas vairākkārt manīts rosāmies.
Nomodā sev netipiskā laikā
Par ežu novērojumiem šogad vairākkārt ziņots dabas novērojumu portālā Dabasdati.lv – no 2024. gada 1. decembra līdz 2025. gada 10. janvārim tur reģistrēti četri ežu novērojumi, trīs no tiem – janvārī. Savukārt AS Latvijas valsts meži vides eksperts Gaidis Grandāns, veicot ikdienas darba pienākumus mežā, 8. janvārī Preiļu apkārtnē uz dabiskās brauktuves lauku ainavā pamanījis ezi. Spriežot pēc novērojuma reģiona, tas visdrīzāk bijis baltkrūtainais ezis Erinaceus roumanicus. Apkārtnē nekas nav liecinājis, ka ezis varētu būt pamodināts, tāpēc G. Grandāns ir izteicis minējumu, ka janvārim netipiski silto laika apstākļu dēļ daļa ežu ir pamodušies no ziemas miega vai arī, iespējams, ziemas guļā nemaz nav devušies.
Zīmīgi, ka Latvijas Nacionālais dabas muzejs sava 180. jubilejas gada dzīvnieka godu ir atdevis tieši ezim – savvaļniekam un vienpatim, ko mēdzam laiku pa laikam krēslas stundās sastapt pat pilsētā. Turklāt pat ne vienas, bet divu sugu ežiem.
Eži mīt ne tikai Eiropā, bet arī Āzijā un pat Āfrikā, savukārt Jaunzēlandē tie esot ievesti. Neraugoties uz to, ka ezim ir adatu kažoks, tomēr ne dzeloņcūkas, ne ehidnas nav eža radu lokā. Kaut arī, neskatoties uz dažu īpatņu pāragro rosīšanos, sastapt ežus dabā, visticamāk, būs iespējams, kad visi sugas pārstāvji tik tiešām modīsies no ziemas guļas, kura parasti turpinās no oktobra līdz aprīlim un ko ezis pavada zem koku saknēm, ēkām vai alās. Baltkrūtaino ezi, kuram ir raksturīgs bālgani pelēcīgs vēders, varam ieraudzīt biežāk, jo tas ir sastopams visā Latvijā. Turpretī brūnkrūtainais ezis, kam uz krūtīm ir pelēkbrūns plankums, mīt galvenokārt Latvijas ziemeļaustrumos. Dārzi, parki, meža malas, lauksaimniecības zemes – tās ir vietas, kuras ir bagātīgi klātas ar krūmiem, lapu kokiem, augiem, līdz ar to ežu iecienītas. Ezis labprāt uzturas apdzīvotu vietu tuvumā.
Galvenā atšķirības pazīme – vēdera krāsa
Lai arī pasaulē sastopamas ap 16 ežu sugu, Latvijā savvaļā mums ir iespēja sastapties ar divām no trim Eiropā mītošām ežu sugām – ar baltkrūtaino ezi Erinaceus roumanicus un ar brūnkrūtaino ezi Erinaceus europaeus. Abu sugu eži pēc ārējām pazīmēm ir itin līdzīgi, un bioloģe Gundega Kampe-Pērsone tos dēvē pat par "dvīņiem", norādot, ka abu sugu izpēti ir ietekmējusi arī ģeopolitiskā vēsture: atrodoties aiz "dzelzs priekškara", mazāk ir izpētīts baltkrūtainais jeb Austrumeiropas ezis, bet brūnkrūtainais jeb Rietumeiropas ezis, kas tolaik dzīvojis daudzviet citur Eiropā, pētīts daudzpusīgāk.
Atbildi uz jautājumu, ar kuru ezi esam sastapušies dabā, visnekļūdīgāk varam noteikt tad, ja redzēsim eža vēdera daļu. Tas gan var izrādīties grūts uzdevums, jo, sajūtot iespējamo apdraudējumu, ezis drīzāk sarausies čokurā, paslēpjot tajā arī ķepas un purniņu, un sacels stingrāk gaisā savu eža "aizsargvairogu" – tūkstošiem cieto, aso adatu. To viņa kažokā ir ap pieciem sešiem tūkstošiem, lai gan piedzimst ezēns pavisam kails un arī akls. Tiesa, pirmās gaišās, mīkstās adatas tam parādās jau pirmās diennakts laikā un trīs nedēļu laikā sacietē. Esot kamolā, ezis aizsargā sava ķermeņa mīksto apakšdaļu – vēderu. Taču adatas nebūt neklāj visu eža ķermeni, bet tikai muguru un sānus, savukārt galvu, vēderu un kājas klāj raupjš apmatojums.
Apdraud transportlīdzekļi un piesārņojums
Ja ezis saceļ savas aptuveni divus centimetrus garās adatas, tam klāt netuvosies ne lapsa, ne āpsis, ne suns. Samanot draudu mazināšanos, ezis sāks ritināties vaļā. Ieraudzīsim smailo, kustīgo un mitro purniņu un novērosim mēģinājumus ošņāt gaisu, lai pārliecinātos, vai tas var doties tālāk savās ikdienas vai drīzāk ikvakara un nakts gaitās.
Ezi apdraud ne tikai caunas, meža cūkas, pūces, bet arī transportlīdzekļi. Turklāt, ja ezis būs uzsācis ceļu pāri ielai, briesmu situācijā tas drīzāk saritināsies kamolā, nevis turpinās ceļu pāri tai, vai griezīsies atpakaļ. Eža dzīves ilgums ir mērāms no pieciem līdz septiņiem gadiem. Līdzās tā dabiskajiem ienaidniekiem dzīvnieka dzīvi apdraud arī kūlas dedzināšana un pesticīdu izmantošana. Lauksaimniecības zemēs, kur tiek izmantoti pesticīdi, ezi sastapt varēs reti, jo tur būs maz bezmugurkaulnieku, kas ir priekšnoteikums eža maltītēm.
Apēdīs gliemezi, nevis sēni
Lai arī nereti bērnu grāmatās redzam ezi ar adatās iespraustu ābolu vai sēni, tomēr ezis, kurš pieder kukaiņēdāju pulciņam un drīzāk pat uzskatāms par visēdāju, ar tiem aizrautīgi nemielojas. Ja nu kādreiz ar kādu uz zemes nokritušu saldu ābolu vai bumbieri, bet ne ar sēnēm, kuras jāatstāj tomēr vāveru ziņā. Eža "ēdienkartē" lielākoties ietilpst citi sīki dzīvnieciņi – bezmugurkaulnieki, piemēram, sliekas, mazi gliemeži, dažādu izmēru kailgliemeži, tauriņu kāpuri, mazas un vidēji lielas vaboles, mazi zirnekļi, spīļastes, mitrenes, dažreiz arī kāds peles mazulis, varde, uz zemes ligzdojošu putnu ola vai jau pat mazulis. Retu reizi tā var būt arī čūska, lai gan bioloģe spriež, ka tie ir atsevišķi gadījumi, kad ezis ir nobeidzis čūsku un daļēji vai pilnībā to apēdis.
Baltkrūtainais ezis ir lielākais kukaiņēdāju kārtas pārstāvis Latvijā. Meklējot ēdienu, izmanto labi attīstīto ožu un dzirdi, arī tausti. Barības meklējumos pavada vismaz piecas sešas stundas diennaktī.
Pats ezis, kura augums ar divus trīs centimetrus īso asti ir mērāms pieauguša cilvēka pēdas garumā – no 23 līdz 30 centimetriem –, vasarā sver ap 600–800 gramiem, bet, gatavojoties ziemas guļai, tas var sasniegt svaru līdz pat vienam vai pusotram kilogramam. Eži netaisa pārtikas krājumus, lai pārziemotu, bet gan uzkrāj ķermeņa tauciņus.
Sabiedrībā ir iesakņojies mīts, ka ezi vajag pacienāt ar pienu, taču to darīt noteikti nevajag, jo, tiesa gan, piens ezim garšo, taču ir kaitīgs. Ežu zarnas nepārstrādā piena cukuru. Eža mātes pienā cukura ir ļoti maz, tāpēc saldais govs piens izraisa zvēriņiem caureju. Sevišķi kaitīgs tas ir pirms ziemas miega. Organisms var nepaspēt attīrīties, un gulēt aizgājušā eža vēderā sāksies rūgšanas procesi, kas var beigties ar dzīvnieciņa nāvi.
Pēc kompānijas neilgojas
Pats ezis savā attieksmē pret dzīvi ir raksturojams kā savrupnieks – tam nav vajadzīga savējo sabiedrība, tas ieradis pavadīt laiku vienatnē, turklāt ir nometnieks. Ežiem riesta laiks ir īsu brīdi pēc pamošanās no ziemas guļas, kurā mātītes pavada ilgāku laiku, bet tēviņi – īsāku. Mazuļi ežu ģimenē palielā bariņā piedzimst maija izskaņā un jūnija sākumā: baltkrūtainajam ezim to ir mazāks skaits – vidēji no četriem līdz astoņiem, bet brūnkrūtainajam – lielāks, no viena līdz pat desmit vienpadsmit mazuļiem. Aptuveni jau sešu nedēļu vecumā, mātes uzraudzībā apguvuši pamatprasmes, tie uzsāk paši savu dzīvi. Taču saziņa savā starpā ežiem notiek ar dažādu skaņu palīdzību, ķermeņa valodu un smaržām. Ezis, izdalot specifisku smaržu, iezīmē savu teritoriju, lai izvairītos no savu sugasbrāļu un māsu sastapšanas. Nakts laikā medībās mātītes vidēji noiet ap vienu kilometru, bet tēviņi pat divus trīs kilometrus. Ežiem ir izcila oža un dzirde, kas palīdz noteikt, piemēram, kukaiņu kustību augsnē vai lapās, bet samērā vāja redze.
Patstāvīgs "kaimiņš"
Par to, vai ezis mīt pašu pagalmā, liecinās tā ekskrementi un pēdu nospiedumi, kā arī savāda čaukstēšana vēlākās vakara stundās, kad ezis dodas sev sagādāt maltīti. Lai arī eža kājas ar pieciem pirkstiem un nagiem, kuri ir piemēroti zemes rakšanai, ir īsas, tās ir spēcīgas. Ezis mēdz pārvietoties vienmērīgos, ātros soļos, bet spēj arī ātri skriet un pat lēkt. Tas izskaidro situāciju, kur kādā vēlā vakarā ielas malā starp ietves augsto apmali un kaimiņu blīvo dzīvžogu, manuprāt, iestrēgušais ezis kā uz burvja mājienu bija pazudis dažu minūšu laikā, kamēr gāju apkārt kvartālam, lai klauvētu pie kaimiņu vārtiņiem, īstenojot eža glābšanas misiju.
Ja pamani, ziņo!
Tā vietā, lai glābtu ezi situācijās, kurās nav acīmredzama dabiskā ienaidnieka, vērtīgāk būs vienkārši papriecāties par šo sastapšanos, nemēģinot ezi aiztikt, un par pamanīto ziņot pētniekiem dabas novērojumu tīmekļvietnē Dabasdati.lv.