Aicinot iepazīt tuvāk stirnu Capreolus capreolus, Latvijas Nacionālais dabas muzejs tai šogad piešķīris 2024. gada dzīvnieka titulu ne tikai kā mazākajam, bet arī kā visbiežāk sastopamajam briežu dzimtas dzīvniekam Latvijas savvaļā.
Nometniece mežmalās
Stirnas teju ikviens ir novērojis daudzviet Latvijā, visbiežāk bariņos barojamies lauksaimniecības zemēs. Kā norāda bioloģe Gundega Kampe-Pērsone, stirna sākotnēji bijusi meža jaunaudžu iemītniece, tās ķermeņa uzbūve bijusi ērta tam, lai pārvietotos pa mežu ar biezu krūmu stāvu. Taču, laikam ejot, kad no medniecības cilvēks pievērsies lauksaimniecībai, mainījusies arī mežu struktūra: meži kļuva fragmentēti, tajos iestrādāti līdumi, pļavas un aramzemes, līdz ar to daudz garāka laika gaitā kļuvusi arī stirnām piemērotā mežmala.
"Daudziem laimējies tās novērot kā mežmalās, tā cilvēku apdzīvotās vietās, parkos un pat pilsētu teritorijās, tomēr retais zinās, ka stirnas ļoti labprāt uzturas šādā vidē. Tas nenozīmē, ka savvaļas dabā tām vairs nav vietas vai tās jūtas apdraudētas," skaidro Latvijas Nacionālā dabas muzeja zooloģe Inta Lange. Šis dzīvnieks labprāt uzturas apdzīvotu vietu tuvumā, tostarp pat pilsētās, kur iecienījis savām maltīšu vietām pilsētnieku piemājas dārzus un pilsētas parkus.
Stirnas ēdienkarte ir ļoti daudzveidīga – dzīvnieks uzturā izmanto pat vairāk nekā 250 sugu augus, priekšroku dodot tiem, kuros ir daudz ūdens, jeb tiem, kuri ir mīksti un sulīgi. Par apetīti stirna nesūdzas – diennaktī dzīvnieks apēd divus līdz pat četrus kilogramus barības. Apēsto barību stirna nesakošļā, bet tikai norij, lai vēlākos brīžos atrītu un rūpīgi sakošļātu, tālāko barības pārstrādi jau atstājot kā darba uzdevumu atgremotājas kuņģim.
Vasarās stirna labprāt mielojas ar lakstaugu zaļajām daļām un ziediem, koku un krūmu lapām un dzinumiem, savukārt rudeņos mēdz ieturēties arī ar sēnēm, ozolzīlēm, ķērpjiem. Plānas sniega segas periodos augēdāja mēdz atkasīt no sniega mētras un viršus. Ja sniegs ir dziļš, tad priekšroka tiek dota skujām, pumpuriem, smalkākiem zariņiem. Vēlos rudeņos un agros pavasaros stirnas barības meklējumos bieži vien ieklīst lauksaimniecības sējumos – iesētajos ziemājos.
Maza, bet gracioza
Savulaik dabaszinātnieks Kārlis Linnejs, klasificēdams dzīvniekus, stirnai piešķīris sugas vārdu Capreolus capreolus, kas tiešā tulkojumā no latīņu valodas nozīmē ‘mazā kaza’. Vai tiešām maza? Svars graciozajam dzīvniekam ir aptuveni sākumskolas skolēna apmēros – no 20 līdz 30 kilogramiem. Pieaugušas stirnas augums garumā mērāms nedaudz virs viena metra – no 107 līdz 127 centimetriem, augstums skaustā – 65 līdz 84 centimetri, savukārt mazās astes garums ir vēl pusotrs līdz trīs centimetri.
Vasaras tērps pieaugušai stirnai ir rūsgans, bet ziemas periodā – gaiši pelēkbrūns ar biezu pavilnu. Abus stirnas tērpus var klātienē aplūkot Latvijas Nacionālā dabas muzeja ekspozīcijā. Jaundzimušo mazuļu apmatojums ir arī rūsgans, taču ar gaišiem plankumiem. Taču tas nebūt nav bērnu iecienītais Bembijs, kuram uz rūsganās muguras ir balti lāsumi. Šāda izskata dzīvnieku Latvijā var pamanīt vien briežu dārzos, bet ne savvaļā.
Turklāt izrādās, ka Bembijs austriešu rakstnieka Feliksa Zaltena grāmatā sākotnēji tomēr patiesi bijusi stirna. Tā kā stirnas Ziemeļamerikā nedzīvojot, Volts Disnejs animācijas filmā Bembiju pārveidoja par melnastes briedi, kas sastopams visā plašajā ASV teritorijā. Pašmāju laukos un mežmalās sastopamajai stirnai aste gan nav melna – ap to stirnai ir balta apmatojuma laukums, ko mēdz dēvēt par "spoguli". Tas nav tikai elegants akcents tērpā, bet gan pilda itin praktiskus uzdevumus. Baltais "spogulis" stirnām kalpo par bēgšanas virzienrādītāju bīstamās situācijās. Jāatceras, ka izbiedētām stirnām ir raksturīgas arī rejošas, zemas un dobjas skaņas. Turklāt pēc astes "spoguļa" var atšķirt arī stirnu mātīti no stirnu tēviņa: mātītei šis "spogulis" ir sirds formā, tēviņam – nieres formā.
Kā norāda zooloģe I. Lange, viens no maldīgiem priekšstatiem ir tas, ka stirna ir sievieškārtas dzīvnieks, kurai briedis ir vīrs. Tā nebūt nav. Stirna ir vienas sugas pārstāve, kur tēviņi ir stirnu āži, bet mātītes – stirnas, sauktas arī par stirnu kazām. Stāvie, bet īsie ragi ir tikai stirnu tēviņiem, kuri tos ik gadu maina. Augumā par stirnām diženākie brieži jau ir citas sugas pārstāvji. Tiesa, gan stirnas, gan brieži, gan arī aļņi pieder briežu dzimtai, pārnadžu kārtai.
Saudzē un sargies!
Stirnas nav īpaši sabiedriski dzīvnieki un parasti apdzīvo noteiktu teritoriju. Vērīgākie stirnas klātbūtni apkaimē var noteikt pēc vairākām pazīmēm. Pirmkārt, pēc pēdu nospiedumiem uz zemes vai sniegā – kā pārnadži stirnas savā graciozajā gaitā vienmērīgi balstās uz diviem pirkstiem. Otrkārt, uz zemes atstātie sīkie ekskrementi arī liecinās, ka tuvumā bijusi stirna. Treškārt, apkosti koku un krūmu zari. Ceturtkārt, ragu berzēšanas vietas, kur savu teritoriju ar sekrētu no pieres dziedzeriem iezīmē stirnu tēviņi vientuļnieki, kuri tikai riesta laikā meklē sev pāri. Piektkārt, ar nagu izkārpītas atpūtas vietas.
Graciozā stirna arī pati ir maltīte plēsīgajiem dzīvniekiem, tostarp vilkiem, lūšiem, klaiņojošiem suņiem. Īpaši pavasaros – maija beigās un jūnija sākumā, kad piedzimst viens, divi vai retāk trīs stirnu mazuļi – ir apdraudēti stirnu pēcnācēji, kuri piedzimstot sver vien pusotru līdz divus kilogramus. Divu nedēļu laikā svars gan divkāršojas, sasniedzot jau trīs līdz četrus kilogramus. Mazuļus maltītei mēdz nolūkot arī lapsas, mežacūkas un lielie plēsīgie putni. Turklāt stirnas Latvijā ir arī mednieku mērķis. To visu ņemot vērā, stirnas mūžs savvaļā svārstās no septiņiem līdz 12 gadiem.
Dabas muzejā uzsver, ka pavasaros ierasti nākas saskarties stirnai nevēlamu sabiedrības rīcību – cilvēks, ieraugot stirnu mazuli savvaļā, grib to glābt un tādējādi mazajam dzīvniekam nodara vairāk skādes nekā labuma. Izrādās, ka stirnu māte savu pēcnācēju mēdz atstāt vienu, lai tas gulētu nekustīgi, netiekot pamanīts. Ja mazulis sajūt briesmas, tas sastingst, nevis bēg, bet cilvēka palīdzība tobrīd viņam nebūt nav vajadzīga. Māte apdomīgi pie mazuļa nāk tikai tad, kad mazais stirnēns jāpabaro, bet pārējā laikā turas nostāk, lai nepievilinātu plēsējus. Ja gadās sastapt stirnas mazuli, pareizākā rīcība ir pēc iespējas raitāk doties prom.
Taču lēnāka kustība ir jāievēro tad, ja nākas sēdēt pie stūres, īpaši krēslas stundās, vakaros un rītos. Tas ir stirnu aktīvais laiks, kad tās mēdz būt tuvu autoceļiem. Ja uz ceļa izskrien viena stirna, visticamāk, tai var sekot vēl citas. Ieraugot vienu dzīvnieku, ieteicams maksimāli samazināt ātrumu, kamēr ir pārliecība, ka pirmajam dzīvniekam nesekos vēl bariņš. Arī tad, ja ceļš jādala ar vienu stirnu, tā var gadīties jauna un nepieredzējusi, tāpēc vēl jo mazāk prognozējama. Īpaši jāpiesargās stirnu riesta laikā, mazuļu laikā, ziemā.
Dabas muzeja speciālisti novērtēs, ja dabā novērotās stirnas gan šogad, gan arī visus citus gadus reģistrēsiet dabas novērojumu portālā vai lietotnē www.dabasdati.lv.