Par 2023. gada sēni Latvijas Mikologu biedrība pasludinājusi graciozi kuplu sēni – daivaino čemureni (Grifola frondosa), kura pieder pie piepju sēņu grupas. Titulētā sēne ir iecienījusi vecus ozolus, līdz ar to visbiežāk ir atrodama ozolu mežos, alejās, lai arī kopumā Latvijā ir reti sastopama.
Izvēlīgā, retā mežu viešņa
Sugu pirmoreiz aprakstīja skotu mikologs Džeimss Diksons 1785. gadā. Latvijā šī sēne dabā pirmo reizi konstatēta 1963. gadā Rundālē, un arī līdz šim Latvijā visbiežāk daivainā čemurene pamanīta dabā Siguldas apkaimē. Kā teic Latvijas Mikologu biedrībā, kura šogad svin jau savu divdesmito jubileju, daivainā čemurene gada sēnes godā gozējas tāpēc, ka tās bagātīgi sakuplojušās cepurītes ir simbolisks sveiciens aizvien augošajai sēņu vērotāju kustībai Latvijā. Pēc daivainās čemurenes, kura sastopama ne tikai Eiropā, bet arī Ziemeļamerikā un Ķīnā, sākot no vasaras beigām līdz rudens viducim, var lūkoties mežos, parkos, alejās, kā arī pie vienpatīgi augošiem lieliem ozoliem, piemēram, lauku ganībās vai citās lauksaimniecības nolūkiem izmantotās zemēs. "Eiropā šī suga aug galvenokārt uz ozoliem, bet atzīmēta arī uz citiem lapu kokiem, piemēram, gobas, skābarža, bērza, dižskābarža, kļavas un kastaņas. Retos gadījumos konstatēta arī pie skujkokiem," skaidro Latvijas Mikologu biedrības vadītāja, mikoloģe Diāna Meiere. "Daivainā čemurene sastopama ziemeļu puslodē, bet atrasta arī Austrālijā un Jaunzēlandē. Eiropā sastopama reti. Tās populācija sarūk veco mežu platību samazināšanās un lielo lapu koku izciršanas dēļ."
Čemurene aug pie vecu koku pamatnēm, jo īpaši pie Latvijas nacionālā simbola – ozola – saknēm. Daivainās čemurenes sēņotne lēni noārda konkrētā koka stumbra koksni sakņu kakla tuvumā. Pēc vairākiem gadu desmitiem koks var aiziet bojā.
Kupli svārki mugurā
Kā atpazīt daivaino čemureni dabā? Jāraugās pēc daudzām mēlesveida cepurītēm, kuras ir saaugušas uz vienas pamatnes, veidojot īpatnēju un graciozu māksliniecisku veidojumu un atgādinot ASV dzīvojošās latviešu matemātiķes Dainas Taimiņas tamborētās hiperboliskās plaknes. Kuplās sēnes virspuse cepurītei atkarībā no gaismas krāsu paletes var izskatīties gaišpelēki brūna vai tumšpelēki brūna, arī nedaudz joslaina, bet sēnes mīkstums svārstās no balta līdz krēmkrāsas gaišam, poras ir stūrainas un nevienādas, virsma – no krēmkrāsas līdz dzeltenīgai, savukārt sporas daivainajai čemurenei ir bezkrāsainas.
Japānā šīs sēnes tiek sauktas arī par Maitake jeb "dejojošajām sēnēm", angļu mēlē runājošo sabiedrībā arī par meža vistiņām, krievu valodā sava kuplā izskata dēļ arī par auna sēnēm un pat par aitas galvām. Daivainās čemurenes, lai arī ir viengadīgas sēnes, tomēr ir vienas no lielākajām piepēm, kas sastopamas Latvijā. Katra mazā, viļņoti plisētā cepurīte ir 3–14 centimetrus diža, bet viss čemureņu kopums var pārsniegt pat sešdesmit centimetru platumu un sasniegt pat divus desmitus kilogramu svarā. Japānā rekordliela daivainā čemurene svarā ir sasniegusi pat 45 kilogramus.
"Reizi gadā, rudenī, veidojas sporas veidojošie augļķermeņi. Tie ir lieli, sīksti, var saglabāties vairākas nedēļas, bet līdz nākamajam pavasarim var saglabāties vien tumšas cepurīšu atliekas," skaidro mikoloģe Diāna Meiere, piebilstot, ka sēnes konsistence ir sīksta, bet kaltētā veidā tā būs trausla.
Vaicāta, vai sēņu vērotājam pastāv iespēja kļūdīties 2023. gada sēnes atpazīšanā dabā, mikoloģe teic, ka Latvijā aug vēl viena līdzīga suga – čemurainā čemurene (Grifola umbellata), tomēr tām katrai cepurītei ir centrā novietots izteikts kātiņš, un arī augšanas vietas parasti ir jaukti meži, nevis ozolāji. Čemurus veido arī vairākas lapiņu sēnes, bet priežu mežos – krokainās kazbārdes (Sparassis crispa), tomēr tām cepurīšu (daivu) apakšpuse ir gluda, kamēr čemurenei redzamas piepēm raksturīgas poras.
No šķīvja līdz aptiekai
Ķīniešu medicīnas rakstos daivainā čemurene ir ierakstīta jau vairāk nekā tūkstoš gadu pirms mūsu ēras, bet mūsdienās Ķīnā to izmanto kā papildu terapeitisku pretvēža līdzekli. Austrumos, jo īpaši Japānā, daivainā čemurene ir ierasta sēne vietējā ēdienkartē, kuru vēsturiski slaidās līnijas dēļ esot bijušas iecienījušas geišas. Austrumu valstīs sēni šādam nolūkam nemeklē mežos, bet audzē paši.
Sēne izsenis iemantojusi slavu ne tikai tautas medicīnā, bet mūsdienās ir iecienīta arī farmakoloģijā un kosmetoloģijā tās bioaktīvo vielu dēļ, taču detalizēti pētījumi klīniskajā medicīnā vēl aizvien turpinās, raugot, kā raženo sēni varētu izmantot jaunu medicīnas līdzekļu ražošanā, palīdzot cilvēkam.
Lai arī daivainā čemurene, kamēr vēl ir jauna, esot ēdama sēne ar izteiktu sēņu smaržu un riekstu garšu, taču tās retās sastopamības dēļ mikologi tomēr aicina to baudīt dabas ainavā un fotogrāfijās, nevis katliņos. Sēnei novecojot, tā kļūst rūgta. Ja izdodas daivaino čemureni pamanīt dabā, mikologi būs pateicīgi par ziņojumiem dabas novērojumu portālā Dabasdati.lv, lai pēc iespējas precīzāk apzinātu sēnes sastopamību Latvijā.