Šogad aukstais pavasaris ar bargām un ilgām salnām maijā, kā arī neparasti sausā vasara nav bijuši labvēlīgi ogu un sēņu ražai, taču pavisam tukši mūsu meži nav un, dodoties dabā, vismaz pa kādai saujai veselīgo gardumu izdosies uziet. Tikai jāzina, kur meklēt!
Rožu dzimtas saulmīles
Meža zemeņu pilnbrieda laiks parasti ir no jūnija vidus un var ilgt līdz pat augustam atkarībā no laikapstākļiem un augšanas vietas. Meža zemenes atradīsiet saulainos klajumos mežu izcirtumos, mežu un grāvju malās un kaļķainās pļavās. Parasti šīs gardās un smaržīgās rožu dzimtas auga ogas tā arī saucam – par meža zemenēm –, bet Latvijā savvaļā aug pat trīs dažādas to sugas – meža zemenes (Fragaria vesca), smaržīgās zemenes (Fragaria moschata) un spradzenes (Fragaria viridis). Spradzenēm nedaudz atšķiras ogu forma – tās ir apaļīgākas, ar ciešāk piegulošām kauslapiņām, mēģinot tās noplūkt, atskan tāds kā paukšķis – no šīs skaņas arī cēlies nosaukums "spradzenes".
Arī meža avene (Rubus idaeus) ir rožu dzimtas augs. Meža avenes zied maijā, jūnijā, un šogad tās lielās pavasara salnas nav postījušas, taču ražai par labu nav nācis ilgstošais sausums. Parasti aromātiskie meža aveņu augļi nogatavojas jūlija beigās, augustā. Līdzīgi kā meža zemenes, arī avenītes mīl plašumu un sauli, bet aug bagātīgākā, kūdrainākā augsnē nekā zemenes. Parasti tās ir visai tipisks izcirtumu un meža klajumu augs, zina teikt Latvijas valsts mežu vecākais plānotājs Kārlis Taukačs.
Savukārt botāniķe Vija Kreile pastāsta, ka rožu dzimtai piederīgas ir arī kazenes. Latvijā no kazeņu apakšģints (Rubus) savvaļā ir sastopamas divas sugas: zilganā kazene (Rubus caesius) un melnā kazene (Rubus nessensis). Ziedu parādīšanos var sagaidīt vasaras sākumā, bet tā var turpināties līdz jūlija sākumam. Ogas nogatavojas līdz vasaras beigām un rudens sākumam. Arī kazenes ir izcirtumu un mežmalu iemītnieces, tās atrodamas arī grāvmalās un tamlīdzīgās mitrās vietās, bet atšķirībā no avenēm neiebilst arī pret daļēju noēnojumu.
Medainās lācenes
Jūlijs ir lāceņu (Rubus chamaemorus) laiks. Šīs par īpaši gardām un izsmalcinātām uzskatītās savvaļas veltes sastopamas Latvijas augstajos purvos, arī purvainos priežu mežos, kur jau aug spilves un citi purviem raksturīgi augi. Sākumā lāceņu auglītis, kas ir viens vienīgs atsevišķa stublāja galā, ir balti zaļš, vēlāk sārts, bet nogatavojoties kļūst zeltaini dzeltens ar specifisku medus garšu. Interesanti, ka lācenēm ir sievišķie un vīrišķie augi, – pavasaros zied abi, bet vīrišķajiem pēc noziedēšanas ziediņš nokalst, taču sievišķajiem, kas apputeksnēti, izveidojas odziņa. Tā kā lācenes vairojas ar sakņu sistēmas palīdzību, atšķirīgo dzimumu augi var aizņemt palielas, pat vairāku kvadrātmetru plašas platības, kurās vienā pulciņā aug vīrišķie, bet tālāk sievišķie augi.
Lācenes pat vienā audzē nogatavojas nevienmērīgi – citas jau ir medaini košas, kamēr pārējām vēl tik tikko sārtojas vaidziņi. Ievākt var arī tādas, kuras nav līdz galam nogatavojušās, un labi vēdinātā vietā izbērt uz dabiska auduma plānā kārtiņā – pēc pāris dienām tās nogatavosies.
Ēdamas ne tikai mellenes, bet arī zilenes
Nav labāka laika kā vasaras otra puse, kad saēsties melleņu ogas, tās nogatavojas jūlija vidū un augustā! Parastās mellenes (Vaccinium myrtillus) ir daudzgadīgi ēriku dzimtas augi, kas veido krūmājus (mellenājus) ar tumši zilām ogām. Bet kurš tad šīs gardās un izcili veselīgās ogas nepazīst! Mellenes aug skābā augsnē, visbiežāk priežu mežos, bieži arī cita veida mežos, purvos un izcirtumos. Šogad melleņu raža ir salīdzinoši neliela, jo tās cietušas gan no maija salnām, gan vasaras sausuma, taču čaklākie ogotāji vai dabā gājēji lai droši dodas dziļāk mežā, prom no ceļiem un takām, jo atklātākās vietās salnas postījumi mellenes skāra vairāk. Šīs ogas ik gadu ir pieprasītas, un melleņu lasītāji, lai pēc iespējas ātrāk savāktu lielāku daudzumu ogu, bieži izmanto tā sauktos ogu kombainus. Teritorijās, kurām pāri gājuši šādi ogotāji, pat vēl pēc pāris gadiem mēdz būt krietni mazākas ražas, jo ir izpostīti gan melleņu ceri, gan saknes.
Mellenēm līdzīgas ir zilenes (Vaccinium uliginosum L.). Dzirdēts, ka tās esot indīgas. Vai varbūt tomēr ēdamas? Kā zilenes atšķiras no mellenēm? Dabas aizsardzības pārvalde skaidro, ka zileņu ogas ir blāvi zilganas (melnu vietā), to lapas atšķirībā no melleņu lapām ir gludas, savukārt stumbrs ir brūns un apaļš (zaļa vietā). Zileņu ogas ir ne vien patīkamas garšā, bet arī bagātas ar augu olbaltumvielām un ogļhidrātiem, kā arī satur A un C grupas vitamīnus. Tās lielākoties sastopamas pārejas un sūnu purvos, purvainos skujkoku mežos, pārmitros izcirtumos. Interesants fakts – Ziemeļamerikā no zilenēm selekcionētas krūmmellenes, kas vēlāk ieviestas arī Latvijā.
Rudens vēstneses brūklenes un dzērvenes
Pamazām tuvojas arī brūkleņu (Vaccinium vitis-idaea) laiks – tās zied jūnijā, bet nogatavojas ap augusta sākumu. Kur meklēt? Šo sarkano, sulīgi skābeno ogu ķekariņus atradīsiet galvenokārt priežu mežos, izcirtumos un purvos uz sausiem ciņiem. Brūklenēm patīk nedaudz skāba augsne, tās mīl arī saulīti, taču pārāk sausā un karstā vietā augušas odziņas ir sīkas. Vizuāli līdzīgas brūklenēm ir miltenes (Arctostaphylos uvaursi), tām ir mazāk izteiksmīga garša, un ēdot ir tāda kā sausāka, miltaināka sajūta mutē. Ja rūpīgāk ieskatās, pamanāms, ka miltenes ir ložņājošas, nevis krūmveida kā brūklenes. Miltenes ir diezgan bieži sastopamas priežu silos, smilšainos, sausos mežos, izcirtumos, pat kāpās.
Kamēr jūnijā, jūlijā citām ogām ražas laiks jau rit pilnā sparā, dzērvenes (Vaccinium subg. Oxycoccus) vēl tikai zied, bet top gatavas septembrī, un ražas laiks ir ilgs. Dzērvenēm Latvijas savvaļā ir divas sugas – lielā un sīkā dzērvene. Sugas atšķiramas pēc krūma un ogu lieluma, taču sīkas ogas un izmēri var būt arī lielajai dzērvenei, kā arī pēc ziedkāta, kurš lielajai dzērvenei ir apmatots, sīkajai – kails, un pēc lapu formas – platākas vidusdaļā lielajai un trīsstūraini ķīļveidīgas ar visplatāko vietu pamatā sīkajai. Dzērvenes veido klājeniskas audzes sūnu un pārejas purvos, purvainos priežu mežos, tās ir purvainu priežu mežu un sūnu purvu augu sabiedrību noteicoša un neiztrūkstoša suga. Abas Latvijas dzērveņu sugas šajos biotopos sastopamas visā valsts teritorijā, bet lielā dzērvene ir ievērojami biežāka.
Mazāk pazīstamas, bet ne indīgas
Mežos sastopam dažnedažādas ogas, un pareizi vien ir, ka nepazīstamās groziņā neliekam, taču vēl bez ikvienam zināmajām un izplatītajām ogu sugām ir vairākas ēdamas veltes, no kurām nav jābīstas. Piemēram, tāda ir melnā vistene (Empetrum nigrum L.), kas veido lielas, klājeniskas audzes nabadzīgās augsnēs piejūras priežu mežos, dažādos purvos, virsājos un kāpās. Tāda kā mini egļu zariņa galā, kurš tuvu augsnei paceļas no zemes, ir pa vienai apaļai, melnai, spožai odziņai. Izskatās indīgas, bet nav! Tām nav izteiktas garšas, taču piemīt slāpes veldzējošas īpašības, vistene ir arī tautas medicīnā pazīstams augs.
Nelielās grupās sausos mežos un mežmalās, krūmājos, ceļu un dzelzceļu malās, kā arī upju krastu nogāzēs ir ieraugāmas ogas, kas ir tik līdzīgas kazenēm, ka var sajaukt, – tās ir melnās cūcenes. No kazenes atšķiramas pēc visbiežāk piecstaraini (ne trīsstaraini) saliktām lapām, stumbrs un zari bez apsarmes (nevis ar zilganu apsarmi), kauleņi tumši sarkanmelni, spīdīgi (nevis zilgani, ar apsarmi). Cūcenes ir ēdamas un veselīgas. Dažādos mežos, izcirtumos, mežmalās un krūmājos var sastapt arī avenēm līdzīgās klinšu kaulenes (Rubus saxatilis L.). Vizuāli šīs ogas atgādina avenes un lācenes krustojumu. Atšķirībā no avenēm kauleņi, kas veido auglīti, ir lielāki un cits no cita vairāk atstatus. Arī šīs ogas ir ēdamas. Viegli atcerēties – visas Latvijas savvaļā atrodamās ogas ar klasisko avenes augļa formu ir droši lietojamas uzturā!
No šīm gan jāuzmanās!
Ar savu izskatu kārdina, taču ļoti indīgas ir parastās zalktenes (Daphne mezereum) ogas. Tās vasaras otrajā pusē kā koši sarkanas krellītes veido ķekarus uz šī krūmāja zariem un izskatās vienlaikus eksotiski un apetītlīgi. Visticamāk, pieaugušais dabā gājējs tādas ogas neplūks, jo, kaut arī skaistas, tās izskatās aizdomīgas, taču bērniem var rasties vilinājums kādu iemest mutē, tādēļ jāuzmana, jāmāca, kuras savvaļas ogas drīkst un kuras nedrīkst ēst. Pavasaros zalktene, saukta arī par «meža ceriņu», zied skaistiem violeti rozīgiem ziediem, tā ir viens no pirmajiem savvaļā ziedošajiem pavasara vēstnešiem, taču indīgas ir visas auga daļas un pat sula – ja tā pēc zaru plūkšanas palikusi uz rokām un nonāk mutē, var izraisīt saindēšanos, tad iedomājieties, cik toksiskas ir ogas! Bērniem saindēšanās izpausmes var parādīties jau no vienas ogas vai lapas apēšanas, bet divas, trīs zalktenes ogas var izraisīt nāvi.
Nelāgas sekas būs arī pēc mielošanās ar četrlapu čūskogu (Paris quadrifolia L.). Oga izskatās līdzīga mellenei, taču ir lielāka un uz kāta novietota starp četrām slaidajām lapām, kas kā kronis ietver katru čūskogu. Parasti sastopamas lapu koku mežos.
Indīgas ir arī maijpuķītes, krūkļa un vēl dažu augu ogas, taču visbīstamākie, sevišķi bērniem, ir zalktenes augļi un čūskogas.