Cik izcērt, tik atjauno
Neatkarīgi no tā, kas ir meža īpašnieks – privāta vai publiska persona – , likums visiem ir viens: ja mežā bijusi kailcirte, ko mežinieki sauc par vienlaidus atjaunošanas cirti, piecu gadu laikā mežam jābūt atjaunotam. Izņēmums ir slapjie mežu tipi – purvāji, dumbrāji, niedrāji un liekņas –, kur atļauts desmit gadu periods. Tur vispirms vajadzīga starpaudze, piemēram, bērzi, kas nosūknē lieko mitrumu. Valsts mežos (49% no kopējās mežu platības Latvijā) atjaunošana no kailcirtes līdz jaunaudzes pieņemšanai (piemēram, priedes stādi izauguši līdz 0,1 metra garumam (5,1–14,9 cm), egles – līdz 0,2 m) vidēji prasa trīs četrus gadus.
Stādīšanas periods sākas no brīža, kad vidējā diennakts gaisa temperatūra pārsniedz +10 grādus, un to beidz 10. maijā. Kāpēc tieši 10. maijā? "Veci mežkopji saka: zeme ir sasalusi un atlaidusies, un, kamēr tā nav atgājusi atpakaļ, tikmēr koks vislabāk ieaugas un vislabāk spēj uzņemt barības vielas. Pavasarī kociņš aug, pēc Jāņiem jau sāk gaidīt rudeni – pārkoksnējas. Vairs nedzenas garumā, bet briest, veido mizu," saka Rize.
Galvenais – saglabāt sugu proporcijas
Atjaunojot mežu, valstij piederošo mežu apsaimniekotāju galvenais princips ir saglabāt koku sugu proporcijas. Latvijas mežaudzēs dominē skujkoki – priede (34%) un egle (18%) –, kam seko bērzs (30%), apse (7%), baltalksnis un melnalksnis (katrs 7%), un nenozīmīgs daudzums citu sugu (1%). Tomēr tas nenozīmē, ka, ja izcirstas egles, tad tieši egles arī tiks stādītas. Atjaunojot mežus, tiek ņemts vērā meža tips jeb augšanas apstākļi. Piemēram, neviens mežkopis sausaiņu tipu mētrāja vai lāna smilšainajā augsnē nemēģinās stādīt ko citu, izņemot priedes. Savukārt damaksnī, kas arī ir sausais meža augsnes tips, var audzēt gan priedi, gan egli, bērzu un arī apsi.
Katrai koku sugai ir noteikts augšanas cikls no stāda līdz atļautajam ciršanas vecumam.
Ja ieaudzēt var dažādas sugas, tad, vadoties pēc ekonomiskiem apsvērumiem, izdevīgāk būtu mežu atjaunot ar apsi, nevis priedi, jo tādā pašā laika periodā iespējams tikt pie divām koksnes ražām.
Valsts mežus stāda arī tur, kur iepriekš tie nav auguši – neizmantotās lauksaimniecības platībās. Taču uz šīm plantācijām neattiecas Meža likuma prasības par atļauto ciršanas vecumu, un tos var cirst ātrāk. Piemēram, plantācijās stāda ātraudzīgo apsi, kam ir ļoti vērtīga koksne, tomēr mežam tā neder, jo dzinumi pārmēru garšo savvaļas iemītniekiem.
Jaunaudzēs mežs aug visātrāk un visaktīvāk piesaista ogļskābo gāzi, ko izmanto augšanai. Jo ātrāk koks aug, jo vairāk darbojas kā zaļās plaušas. Kubikmetrs koksnes augšanas laikā savāc veselu tonnu siltumnīcefekta gāzu un izdala 700 kg skābekļa. LVM speciālisti sarēķinājuši, ka augšanas laikā mūsu valsts koki saražo 13 reizes vairāk skābekļa, nekā iedzīvotājiem būtu nepieciešams, savukārt skābeklis, ko patērē mašīnas, katlumājas un citi "kurinātāji", pateicoties mežam, atjaunojas gada laikā.
Ļaut atjaunoties dabiski vai stādīt?
Arī lēmumu par meža dabisko atjaunošanu (ļaujot izsēties sēklām) vai stādīšanu ietekmē izvēlētā suga un augšanas apstākļi. Alksnis, bērzs, apse, ozols un osis pamatā atjaunojas dabiskā ceļā, stādīta lielākoties tiek egle un priede. Dabisku atjaunošanos pieļauj arī nabadzīgā augsnē, kur koku stādiem nav jākonkurē ar citām sugām. Piemēram, purvainos, slapjos mežos pirmais parasti sāk augt bērzs, kuru retinot var ieaudzēt priedi. Mežu atjaunošanā nozīmīga ir meliorēšana.
Likums nosaka, cik koku jāstāda uz vienu hektāru zemes. Piemēram, no 3000 priežu vienā hektārā ciršanai atļauto vecumu sasniedz 500–600 koku. Tā notiek tādēļ, ka mežs tiek kopts un apsaimniekotājs cenšas izaudzēt maksimāli kvalitatīvu koksni. "To varētu salīdzināt ar burkānu retināšanu, turklāt mežs jākopj arī pēc dabas stihijām, jāizņem slimie koki," skaidro Kaspars Riže.
Stādu skološana
LVM pārvaldībā ir deviņas meža un dekoratīvo stādmateriālu kokaudzētavas, kurās no īpaši atlasītām sēklām audzē stādus. Kokaudzētavas tiek uzskatītas par modernākajām Eiropā, un tajās audzētos stādus izmanto ne vien Latvijas, bet arī Zviedrijas, Somijas, Igaunijas un Lietuvas mežu atjaunošanā. Kokaudzētavas jau izsenis dēvē par kokskolām – stādu audzēšana prasa tieši tādu pašu pacietību, rūpību un laiku kā izglītošanās.
Sēklas stādiem tiek audzētas speciālās plantācijās. Piemēram, vairošanai paredzētās priedītes izskatās kā lieli bonsai kociņi – lai ražu būtu iespējams novākt, tās tiek speciāli apgrieztas, lai nesasniegtu lielas priedes augumu. Valstij piederošās audzētavas mežu atjaunošanai piedāvā priedes, egles, kļavas, bērza, liepas un lapegles sēklas. Latvijas vecākā bez pārtraukuma strādājošā čiekurkalte Vijciemā, Valkas novadā, darbojas jau kopš 1895. gada. Turklāt sēklas mežaudzēm tiek iegūtas, izmantojot tās pašas vairāk nekā gadsimtu vecās, oriģinālās iekārtas.
No sēklas līdz stādam
Savukārt stādaudzēšana sākas ar automātisku kūdras substrāta pildīšanus kasetēs – katrā šūnā pa vienai vienīgai sēkliņai. Tad kasetes tiek ievietotas siltumnīcās, kur notiek sēklu diedzēšana un dīgstu audzēšana. Pēc mēneša kasetes ar dīgstiem nonāk lauka poligonos, bet siltumnīcās nonāk nākamās sēkliņas. Poligonos stādi tiek laistīti ar ūdeni un barības vielām.
Jūlija pirmajā pusē ar speciālu mašīnu kailsakņi tiek izstādīti klajā laukā, kur tie aug. Agrāk tas prasīja četrus gadus, tagad, pateicoties tehnoloģijām un piebarošanai, pietiek ar pusotru gadu. Kad stādi sasnieguši vēlamo veidolu, tos ar speciālu mašīnu novāc no lauka un ved uz angāriem, kur tie tiek šķiroti un iepakoti tā, lai pasargātu saknes no iežūšanas.
Rudens sezonā izaudzētos stādus "iemidzina" – ievieto saldētavās, kas tiek ieslēgtas oktobra vidū.
Kad diennakts vidējā gaisa temperatūra sasniedz +6 grādus, tiek uzsākta stādu pakošana un ievietošana ledusskapjos -4 grādu temperatūrā. Aptuveni nedēļas laikā stādi ir sasaluši.
Latvijā tiek audzēti un izmantoti trīs stādu veidi: kailsakņi ar vaļēju vai uzlabotu sakņu sistēmu un ietvara jeb konteinerstādi, kad augs tiek iedēstīts kopā ar kūdras stubstrāta kubiņu, kurā tas audzis. Kailsakņu stādīšanā tiek izmantota lāpsta vai stādāmais šķēps. Lai nepieļautu sakņu iežūšanu, stādīšanas laikā kailsakņus pārnēsā slēgtā traukā.
Konteinerstādi zemē nonāk, izmantojot speciālus stādīšanas stobrus. Stobru iedur zemē, tajā ieliek stādu. Kad stobru no zemes izvelk, augsnē paliek jaunais kociņš.