Pamestie atkritumi, ko novērojam pludmalēs, ir redzamākā piesārņojuma daļa. Arī jūras dzelmē slēpjas liels apjoms atkritumu, kas rada draudus ūdens ekosistēmai. Ik gadu Baltijas jūrā nogrimst tūkstošiem tā saucamo spoku tīklu, kas kļūst par lamatām zivīm un citiem jūras iemītniekiem, kā arī par bīstamu ūdens piesārņotāju.
Mirst jūras iemītnieki
"Spoku tīkli ir pazaudēti vai pamesti zvejas rīki, kas nonāk jūrā situācijās, kad zvejnieki, piemēram, vētras laikā tos pazaudē vai arī kad notiek nelegāla zveja un zvejniekiem nākas steigā pamest tīklus, kas pēcāk pazūd jūras dzelmē. Tas, ka zvejnieki vairs neuzrauga šos tīklus, nenozīmē, ka tie beidz funkcionēt, tāpēc tiem dots nosaukums – spoku tīkli," skaidro Pasaules Dabas fonda Baltijas jūras un saldūdens programmas vadītāja Magda Jentgena. Viņa zina stāstīt, ka pirmajos mēnešos pamestie un jūrā nogrimušie spoku tīkli turpina zvejot zivis tādos apjomos, kādiem tie ir paredzēti. Ar laiku tīkli var uzķerties uz kāda nogrimuša kuģa vai akmeņiem, tad to efektivitāte samazinās apmēram par septiņiem procentiem, taču principā tie turpina zvejot visu mūžu.
Pasaulē ir veikti pētījumi, kas apliecina spoku tīklu negatīvo ietekmi uz ūdens ekosistēmu. Ik gadu nevienam nevajadzīgajos tīklos sapinas un mirst gan zivis, gan citi jūras iemītnieki. Šādi nekontrolēti klejojošie tīkli kļūst par bīstamu ūdens piesārņotāju, kā arī var radīt būtiskus kaitējumus kuģiem, aptinoties ap to dzenskrūvēm.
Mūsdienās tīklus vairs neizgatavo no dabiskiem materiāliem, piemēram, kokvilnas, bet ražo no plastmasas. Tas nozīmē, ka, atrodoties ūdenī, tie ilgi nesadalās. Līdzīgi kā jebkurš plastmasas atkritums. Tie gadu desmitiem turpina zvejot, radot mikroplastmasas piesārņojumu. Vides speciāliste uzsver, ka Baltijas jūrā ir daudzas zivju sugas, kuru populācija ir dramatiski kritusies. Piemēram, menca, kurai nozvejas kvotas jau vairākus gadus ir nulle. "Līdz ar to pastāv risks, ka sugas, kuras mēģinām pasargāt, nezvejojot tās, tomēr ieķeras šādos spoku tīklos un iet bojā. Mēdz būt tīkli, kas ir pat kilometriem gari, tāpēc varam vien iedomāties, kādu postījumu tie var nodarīt. Tīklos sapinas un mirst ne tikai zivis, bet arī, piemēram, roņi. Lai gan ne Latvijas teritorijā, bet Baltijas jūrā sastopami arī cūkdelfīni."
Statistika neiepriecina
Katru gadu Pasaules okeānā tiek pazaudēti no 500 000 līdz pat vienam miljonam tonnu zvejas rīku, kas veido ap 46% no lielā Klusā okeāna atkritumu plankuma. Šie spoku zvejas rīki ir atbildīgi par 45% jūras zīdītāju sugu, 21% jūras putnu sugu un visu bruņurupuču sugu apdraudējumu, ļoti bieži pakļaujot šos putnus un dzīvniekus lēnai un mokošai nāvei.
"Tā kā jūrā vai okeānā atrast spoku tīklus ir grūti, ir jāsaprot, ka visi dati ir minējumi. Organizācija Sea Shepherd, kas daudz strādā ar nelegālo zvejas un spoku tīklu problemātiku pasaulē, ir veikusi pētījumu arī par Baltijas jūru, norādot, ka ik gadu tajā tiek pazaudēti apmēram desmit tūkstoši zvejas rīku, kas ir milzīgs skaitlis. Vācija un Polija ir veikusi diezgan daudz aktivitāšu, lai šos spoku tīklus no Baltijas jūras izvilktu. Ir izveidota arī aplikācija nirējiem, lai gadījumā, ja niršanas laikā kāds atrod nogrimušu spoku tīklu, viņš varētu tā lokāciju reģistrēt šajā aplikācijā," stāsta M. Jentgena.
Apjauš problēmas nopietnību
Šovasar arī Latvijā Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Latvijas Jūras akadēmija un Zinātnes un inovāciju centrs sadarbībā ar uzņēmumu Neste Latvija uzsākuši attīrīt Baltijas jūru no nozaudētiem zvejas rīkiem. Pirmie spoku tīkli izvilkti 3,6 kilometru attālumā no Engures ostas, kur atklāts nogrimis velkonis, ap kuru bija aptinušies zvejas tīkli.
"Līdz šim spoku tīkliem neviens īsti nebija pievērsis uzmanību. Arī mēs nebijām iedziļinājušies, cik nopietna ir šī problēma, līdz brīdim, kad pie manis atnāca mans doktorants Jānis Megnis, kurš ir arī Rojas un Engures ostas pārvaldnieks. Tā kā viņš izteica vēlmi rakstīt par šo tēmu promocijas darbu, arī es sāku nopietnāk pētīt šo problēmu, jo mana pētniecības tēma ir "zilā ekonomika", kas atbild par procesiem, kuri ir saistīti ar jūru un piekrastes attīstību. Pētot šo tēmu, sapratām, ka mūsu krasta līnijā līdz šim darīts īsti nebija nekas, tāpēc šovasar rīkojām kampaņu, lai pievērstu sabiedrības uzmanību un izglītotu to," stāsta RTU Latvijas Jūras akadēmijas asociētā profesore Astrīda Rijkure.
Engures ostā speciāli apmācītie tehniskie ūdenslīdēji dienā varēja strādāt vien divas stundas, jo vraka dziļums bija 20 metru. Turklāt Baltijas jūrā jau metra dziļumā ir pilnīga tumsa, kas apgrūtina ūdenslīdējiem darbu. "Šobrīd universitātē domājam, kā šo procesu varētu atvieglot, izmantojot zemūdens robotus. To darba laiks būtu ilgāks un arī izmaksas būtu lētākas. Mūsu plāns ir šos robotus aprīkot ar maņām, lai tie varētu ne tikai identificēt objektu, bet arī atbrīvot to no šādiem tīkliem. Apskatoties ūdenslīdēju nofilmēto videomateriālu un redzot, cik sarežģīti bija atbrīvot vraku no tīkliem, skaidrs, ka mūsu gadījumā bez cilvēciskā faktora neiztikt, taču situācijās, kad tīkli ir nogrimuši vēl lielākā dziļumā, šādas tehnoloģijas būtu noderīgas," secina profesore.
Piekrastē papilnam vraku Velkonis, ap kuru bija aptinušies zvejas tīkli, visticamāk, jūras dzelmē nonācis pirms Otrā pasaules kara, līdz ar to šie tīkli bija teju ieauguši vrakā. Lai tos atkabinātu, nirējiem nācās ar šķērēm griezt tos pa gabaliņam nost. Nirēji pie spoku tīklu izcelšanas strādāja divas dienas.
"Baltijas jūras piekraste ir diezgan piesārņota ar kuģu vrakiem, kas tur nonākuši ne tikai Pirmā un Otrā pasaules kara laikā, bet arī kolhozu laikos, kad kuģus neutilizēja krastā, bet bieži vien iedzina jūrā un aizdedzināja, atstājot dreifēt, kamēr nogrimst. Vairāk nekā 50 gadu laikā daudzi no kuģu vrakiem ir izskaloti tuvu krastam. Piemēram, arī Rojas pludmalē salīdzinoši tuvu krastam atrodas kuģa vraks, kuru uzreiz tā nevar pamanīt un kura dēļ ik gadu traumas gūst peldētāji," zina teikt A. Rijkure. "Lai izvilktu šādu kuģa vraku, ir nepieciešams finansējums, kāds pašvaldībām nav pieejams, taču ceram, ka nākamvasar mums izdosies piesaistīt nepieciešamos līdzekļus, lai šo kuģa vraku izvilktu. Piedevām šo procesu apgrūtina fakts, ka kuģu vraki ir kultūrvēsturiskais mantojums, līdz ar to tas jāmēģina izvilkt vesels, lai pēc tam varētu nodot muzejam."
Pētniecība turpināsies
Pēc tam, kad tīkli no velkoņa tika nogriezti, tie ar speciālu piepūšamu boju palīdzību tika pacelti virs ūdens un ar nirēju laivām nogādāti Engures ostā. Izceļot tīklus krastā, noskaidrojās, ka tas nebūt nav viens konkrēts zvejas tīkls, bet gan vairāki kopā saķērušies tīkli, kas izgatavoti no kaprona. To kopējais apjoms ir aptuveni viens kubikmetrs. Detalizētāk izpētot tīklus, atklājās, ka viens no tiem ir tralis, ko 70. gados izmantoja luču zvejošanai, bet pārējie divi ir aptuveni 40 gadus veci reņģu traļi.
Kad tīkli būs apžuvuši, tos nogādās akadēmijā. Tā kā līdz ar tīkliem tika atrastas arī metāla detaļas, tās tiks nodotas korozijas laboratorijai, lai izpētītu, kādā stāvoklī ir metāls, tik ilgi atrodoties ūdenī. "Šobrīd ar nanotehnoloģiju palīdzību izstrādājam jaunu pretkorozijas pārklājumu, kas varētu palīdzēt ilgāk saglabāt kuģu korpusu ūdenī, nebojājot to. Savukārt tīklu fragmentus nodosim mūsu pētniekiem, kuri nodarbojas ar mikroplastmasas piesārņojuma izpēti, kā arī plānojam rudenī uzrīkot hakatonu, sniedzot iespēju studentiem izdomāt, kā šos tīklus izmantot otrreizējā pārstrādē," atklāj A. Rijkure.
Patvaļīga tīklu izvilkšana var būt bīstama, tāpēc to darīt noteikti nevajadzētu, brīdina speciālisti. Par atrastu spoku tīklu ir jāziņo Valsts vides dienestam, izmantojot lietotni Vides SOS.