NO šī gada janvāra Dabas aizsardzības pārvaldes vadītājas amatā ir stājusies Laura Anteina, kura līdz šim bija Valsts vides dienesta ģenerāldirektora vietniece stratēģiskās attīstības un kontroles jautājumos. Pēc viņas domām, dabas sargāšana ir joma, kas nevar pastāvēt bez sabiedrības līdzdalības, efektīvas komunikācijas un izpratnes veidošanas vides un dabas aizsardzības jautājumos.
Ko jums nozīmē daba? Vienmēr esat izjutusi saikni ar to?
Daba man nozīmē varenību un spēku, jo tā ietekmē mūs, un mēs ietekmējam dabu. Ja atskatāmies vēsturē, tad bija periods, kad ekonomiskās attīstības mērķu dēļ daba tika atstāta novārtā. Mēs neredzējām tās vērtību. Attīstot ražošanu, nedomājām, kādas sekas tas var atstāt, bet domājām tikai par to, kas tajā brīdī mums pašiem bija aktuāls. Protams, arī kara ietekme ir postoša dabai, jo laikā, kad cilvēkiem nav, ko ēst, dabas aizsardzības jautājumi nav primārie. Laikam ejot, ja skatāmies uz Eiropas Savienību un citām attīstītajām pasaules valstīm, izpratne par dabas nozīmību ir kļuvusi daudz augstāka. Mēs jau redzam klimata pārmaiņas un to, kādas sekas ir radījusi dzīšanās pēc ekonomiskās attīstības. Ir svarīgi domāt, kā sabalansēt ekonomisko attīstību, nodrošinot ilgtspēju un dabas saglabāšanu nākamajām paaudzēm. Man ir mazs bērns, un brīdī, kad esi sasniedzis stāvokli, kad pašam ir šis dabiskais turpinājums, uz daudziem jautājumiem skaties citādāk nekā agrāk. Man patiesi rūp tas, kādu dabu atstāsim mūsu nākamajām paaudzēm.
Tik tikko esat stājusies DAP vadītājas amatā. Ko vēlaties mainīt vai pilnveidot iestādes darbībā?
Ir nepieciešams strādāt pie pakalpojumu pilnveides un modernizācijas, jo iestādei šobrīd nav e-pakalpojumu. Tas atvieglotu darbu gan mums, gan arī mūsu klientiem. Ir procesi, kurus varētu automatizēt. Tas reizē atbrīvotu arī papildu darba rokas. Tāpat svarīgs ir jautājums par vienotu pieeju. Strādājot Valsts vides dienestā, man arī bija aktuāls šis jautājums, jo līdzīgi kā DAP arī VVD darbojas uz reģionālo struktūrvienību bāzes, kas nereti rezultējas ar atšķirīgu pieeju jautājumu risināšanā un interpretēšanā. It kā vieni un tie paši normatīvie akti, bet izpratne un to realizācija mēdz atšķirties. Ir svarīgi, lai klientiem nerastos iespaids, ka iestāde atšķirīgi darbojas Kurzemē, Latgalē vai Pierīgā. Klientam ir jājūt, ka visur darbojas vienādi principi gan attiecībā uz atļauju dokumentu izsniegšanu, gan arī uz kontroles procesiem.
Šobrīd svarīgi ir arī jautājumi par nekustamo īpašumu pārvaldību, jo tā patlaban ir gana sadrumstalota. Proti, DAP apsaimnieko visus valstī piederošos dabas objektus. To skaits ir vairāk nekā 700 pa visu Latviju. Ir nepieciešama lielāka vienotība un skaidra vīzija, kā iespējami efektīvāk šos īpašumus pārvaldīt, lai arī valsts gūtu pēc iespējas lielāku labumu. Iespējams, tā ir skatīšanās privāto saimniecisko darbību veicēju virzienā, ļaujot viņiem vairāk veikt apsaimniekošanu. Šie jautājumi ir manā prioritāšu sarakstā.
Pie kādiem projektiem šobrīd notiek lielākais darbs?
Patlaban DAP īsteno vairāk nekā desmit dažādus projektus. Viens no tiem aktualizē Sarkano grāmatu, cits saistīts ar ūdens kvalitātes jautājumiem, ar dabas aizsardzības plānu izstrādi, sugu daudzveidības stiprināšanu utt. Šie projekti realizē dabas aizsardzībā ļoti aktuālas lietas. Piemēram, LIFE Osmo Baltic projekta mērķis ir veicināt apdraudētā lapkoku praulgrauža un tā dzīvotņu saglabāšanu Latvijā. Man patīk ideja, ka šī projekta ietvaros tiek iesaistīta sabiedrība, aicinot pieteikt vecos lapu kokus sakopšanai, kur šis kukainis dzīvo. Savukārt projektā LatViaNature zinātnieki un dabas eksperti strādā, lai uzlabotu invazīvo sugu pārvaldības sistēmu Latvijā, arī šeit iesaistot iedzīvotājus, aicinot ziņot par dabā novērotām invazīvajām sugām. Faktiski ikkatra iesaiste ir svarīga dabas aizsardzībai, jo, kopīgi darbojoties, varam izdarīt krietni vairāk.
Vēl viens liels projekts ir dabas izglītības centru modernizācija. Ir skaidri iezīmēti četri projekti, bet nepieciešami būtu pieci. Pirmais modernizētais centrs būs Gaujas Nacionālā parka dabas centrs Siguldā. Centru ideja balstās ne tikai uz infrastruktūru, modernu ēku pieejamību, bet arī došanos dabā gan kopā ar jauniešiem, gan piesaistot arī pieaugušos un vecākā gadagājuma paaudzi. Ir svarīga ne tikai bērnu izglītošana dabas jautājumos, bet arī izpratnes un dabas izglītības veicināšana arī citās vecuma grupās.
Jāteic, ka projektu īstenošana, piesaistot ārvalstu finansējumu, ir ļoti nozīmīga, ņemot vērā ierobežotās valsts budžeta iespējas. Ārējais finansējums tiek piesaistīts arī stratēģiski politisko mērķu realizēšanai. Viens no tādiem projektiem bija dabas skaitīšana, kurā tika veikta pirmreizējā Latvijas dabas inventarizācija visas valsts mērogā. Un projektā iegūtie dati kalpo gan par pamatu Eiropas Savienības ziņojumam par Latvijas dabas vērtību stāvokli, gan arī šodien palīdz daudzām nozarēm veikt ikdienas darbus, kas visdažādākajos veidos saistīti ar dabas daudzveidības ilgtspēju.
Kādas patlaban ir neatrisinātās vides problēmas Latvijā, kuras vajadzētu aktīvāk iekustināt?
Man joprojām rūp jautājums par apglabājamo atkritumu apjoma samazināšanu līdz 10% atkritumu poligonos. Lai šo mērķi varētu sasniegt līdz 2035. gadam, laika mums nebūt nav atlicis daudz, jo šobrīd apglabājamais apjoms pārsniedz 40% no savāktajiem un nodotajiem atkritumiem. Rodas jautājums – kādu ceļu valsts stratēģiski izvēlas iet, lai šo mērķi varētu sasniegt? Šis ir jautājums par atkritumu reģenerācijas iespējām un to kontroli, jo, protams, arī atkritumu reģenerācija rada piesārņojumu, taču šajā brīdī tas ir kontrolēts process un ietekme ir nosakāma. Mēs saprotam, ka faktiski daudzas darbības rada piesārņojumu, bet ir svarīgi zināt, kā tās tiks nodrošinātas, uzraudzītas un cik liels piesārņojums var rasties, kāda ir darbības ietekme uz cilvēku, vidi un dabu.
Arī notekūdeņu attīrīšanas iekārtu darbība mūsu valstij ir liels izaicinājums. Īpaši, ja raugāmies uz tiem nosacījumiem, kas nāk no Eiropas Savienības. Tiek ieviesti arvien stingrāki nosacījumi attiecībā uz to, cik liela piesārņojuma koncentrācija var nonākt vidē. Bet mūsu uzņēmumu spēja tikt tam līdzi bez papildu finansiālā atbalsta, īpaši, ja runājam par publisko sektoru, komunālo pakalpojumu sniedzējiem, ir ļoti ierobežota. Ir svarīgi saprast, kas ir tās prioritātes, uz kurām mēs ejam. Cik cilvēki un uzņēmumi ir gatavi maksāt par to, lai ieviestu šīs augstās vides prasības, ko Eiropas Savienība nosaka.
Kā veicināt to, lai cilvēki arvien vairāk sevi apzinātos kā daļu no dabas?
Jau pieminēju izglītošanu. Viss sākas ar izpratnes veidošanu. Tas tāds nobružāts, daudz izmantots termins, bet runāšana un spēja atbildēt arī uz neērtiem, emocionāliem jautājumiem ir ļoti svarīga, lai atbildību pret apkārtējo vidi vairotu. Ja tās nav, tad diskusijas noved pie fundamentāli pretējām nometnēm, un sadursme ir ļoti asa. Viena puse domā – kā jūs to varat nezināt, bet otra – kāds mums no tā ieguvums, ja mums grib kaut ko atņemt un ierobežot. Ir svarīgi, lai sabiedrībai ir iespēja piedalīties šajās diskusijās ar politikas veidotājiem. Sajūta, ka esi sadzirdēts, un vispār atvērtība runāt ir svarīgs elements arī publiskajai pārvaldei. Mēs saņemam daudz iesniegumu, bet daudzi nesaprot mūsu lēmumu pamatojumu. Ierēdņi bieži atsaucas uz normatīvajiem aktiem, neizskaidrojot to būtību un mērķi. Varbūt mēs kā ierēdņi neesam arī pietiekami apmācīti, kā komunicēt ar sabiedrību un skaidrot tā, lai otrā puse saprastu lēmumu pamatojumu. Savukārt, ja runājam par bērnu izglītošanu, tur pieeju ir gana daudz, taču svarīgi ne tikai stāstīt, kā jādara, bet arī rādīt piemēru.