Mīnus 13 grādu. Izelpa veļ baltus garaiņu mutuļus, sals kņudina vaigus. Ir nakts, skaidras, zvaigžņotas debesis, bet vecā Rīgas–Ērgļu dzelzceļa malā tumsas melnumu šķeļ šauras gaismas strēles, uz čirkstošā, apsnigušā grants ceļa iezīmējot rēgainas velobraucēju ēnas. Septiņi vīri, spītējot "normālu" cilvēku priekšstatiem, ka tumšā ziemas naktī labāk ieritināties ērtā dīvānā un vērot kamīna liesmas, devušies 158 km garā braucienā no Brīvības pieminekļa uz Madonu. Kaspars Garda ir viens no viņiem. Mēs tiekamies pie karstas tējas tases, lai, klausoties stāstus par velobraukšanu ziemā, asinis pavisam nesastingtu dzīslās.
Fotogrāfs, nevis velokurjers
"Auksti ir tikai tiem, kas skatās bildes," smejas Kaspars, redzot, ka drebinos no domas vien par braukšanu ziemas spelgonī, turklāt piķa melnā tumsā. "Esmu fotogrāfs, nevis velokurjers," Kaspars jokodams skaidro savu aizraušanos ar riteņbraukšanu, kas, lai gan amatiera līmenī, tomēr ir krietni nopietnāka nekā vienkārša vizināšanās pa pilsētu. Tiesa, bildēšana šādos gadījumos parasti aprobežojas ar kādu krāšņu selfiju, piemēram, iemūžinot pamatīgi apledojušu bārdu, piedzīvotais lielākoties tiek iemūžināts video.
Kaspars brauc priekam, sportiskās formas uzturēšanai un piedalās arī sacensībās. "Skriet man īsti negribas, lai gan daru arī to. Sporta zālē nepatīk, gribas kustēties svaigā gaisā," skaidro Kaspars, pamatojot pēdējo gadu izvēli – riteni izmantot visa gada garumā.
Ziemā riteņbraukšana ir ļoti tehniska – jāmēģina noturēt līdzsvaru, jājūt slīdamība, jārēķina, cik ātri vari ieiet pagriezienā un kurā brīdī riteni labāk nest.
Nakts režīms piešķir papildu izaicinājumu. Te nav runas par apgaismotām pilsētas ielām, bet braucienu pa mežu. "Tādā aukstumā un tumsā iepriekš nebiju braucis. Tu redzi tikai tik, cik atklāj lukturītis. Pašam liekas, ka nesies ļoti ātri, bet, paskatoties spidometrā, izrādās – labi, ja 20 km/h. Tumsā smadzenes visu uztver citādi," saka Kaspars.
Sals bez sniegputeņa ir ziemas braucējiem tīkamākie laikapstākļi. Ja snieg, tad katra pārsliņa, nonākot uz vaigiem, izkūst – auksts ūdens uz sejas nav visai patīkams. Slapjš sniegs mērcē drēbes. Pārsvarā ziemas braukšana notiek ārpus pilsētas, kur sniegs netiek kaisīts ar sāli, jo šis maisījums ne vien rada netīrību, bet arī bojā velosipēdu.
Bez vateņa mugurā
Braucot ziemā, arī astoņas vai vairāk stundu, nekādus vateņus mugurā vilkt nevajag. Patiesībā trakākais, kas var notikt, ir sasvīšana un pēc tam atdzišana. Ja pie pakša nav māju, kur sasildīties un pārģērbties, sekas var būt bēdīgas. "Ja runājam par sportisku braukšanu, patiesībā jāģērbjas tā, lai, izejot ārā, ir pat auksti, tomēr zobiem arī nevajadzētu klabēt. Jāņem vērā, ka standarta speciālais ziemas velobraukšanas apģērbs ir piemērots siltākām ziemām, nekā ir pie mums," aukstumbraucēju gudrības atklāj Kaspars. Galvenokārt aizsardzība vajadzīga pret vēju un mitrumu, un to palīdz nodrošināt speciālas membrānas. Kaspars ziemā ģērbjas slāņos - velk termoveļu, pa virsu sporta jaku un plānu ziemas virsjaku. Braucot tālos gabalus, viņš izvēlas tempu, kas nodrošina nesvīšanu. Teiciens "galvenais, lai kājas būtu siltas" šeit ir īsti vietā – ar piebildi, ka tikpat siltām jābūt arī rokām. Braucot ar riteni, pēdas un plaukstas ir samērā nekustīgas, asinis cirkulē minimāli, līdz ar to nosalst visātrāk. Bez kārtīgiem cimdiem var arī izmantot speciālos ekstremitāšu sildītājus.
Lai gan īsti vīri nerunā par savām velobraukšanas nedienām, Kaspars atklāj, ka pērn ziemas brauciens no Rīgas uz Ainažiem izvērties visai nepatīkams. "Trijatā braucām pa šoseju. Biju uzvilcis divus pārus zeķu, vasaras velokurpes un pa virsu mokasīnus. Viss bija labi līdz brīdim, kad kājas samirka un vairs nejutu pirkstus. Ar sāli sajauktais sniegs pārvērties slapjā pļurā, bet ārā mīnus septiņi grādi. Divas reizes lēcu nost no riteņa un skraidīju pa mežu, lai kaut cik atgūtu jutīgumu un aizbrauktu līdz galam," atceras veloentuziasts. Lai varētu tikt atpakaļ uz Rīgu, galamērķī nācās, cik nu iespējams, apžāvēt zeķes un ķerties pie vecās, labās kulīšu metodes, virs zeķēm uzvelkot celofāna maisiņus. Tādējādi izdevās noturēt siltumu un kājas nesamirka vēl vairāk. Taču šī pieredze bija mudinājums iegādāties ziemas velozābakus.
Tumsas vakuums
Galvenais velobraucēju bieds ziemā ir traumas. Centimetru biezs sniedziņš, kam apakšā ledus, var izrādīties liktenīgs pat tad, ja kusties gliemeža ātrumā. "Lai gan tas visiem it kā zināms, gribu atkal un atkal uzsvērt – veloķivere ir vajadzīga obligāti! Pat ja brauc lēnām, krītot pietiek atsisties ar galvu pret akmens apmali, lai pēc tam visu atlikušo mūžu būtu invalīds," uzsver Kaspars. Kaspara ritenim nav īpašu ziemas riepu ar radzēm, bet viņš izmanto MTB riepas, kas der dažādiem bezceļiem, bet arī tā nav garantija pret kritieniem.
Nobraukt 158 km – turklāt naktī – nav joka lieta. "Sešos vakarā Rīgā pie Brīvības pieminekļa sākām, piecos no rīta finišējām Madonā un knapi paspējām uz pirmo vilcienu," stāsta Kaspars. "Vienam –13 grādos ar plikām rokām divreiz vajadzēja riepas mainīt, otrs Madonā pārlidoja pāri stūrei. Citu pusceļā aizsūtījām mājās – dienā strādādams par velokurjeru, cilvēks bija pārvērtējis savas spējas, domādams, ka pēc darbdienas vēl varēs nakti nobraukt. Pats arī pāris reižu nogāzos," vienu no piedzīvojumiem atceras Kaspars. Tomēr viņš mierina, ka viss noticis saprāta robežās: "Ne jau tikai šodien esmu sācis braukt. Ja nebūtu iepriekšējas sagatavotības, tad gan ne desmito daļu ceļa neizturētu."
Lielākoties tie, kas nopietni aizraujas ar velobraukšanu, ir introverti cilvēki, bet, tiklīdz sāk kustēties, pieplūst skābeklis un viņi sāk runāt. Velobraukšana atkausē ledu!
"Dienā viss ir diezgan kontrolēti, bet tumsa rada vakuumu, kas mobilizē ķermeni," skaidro velobraukšanas entuziasts. Tomēr tumsā ritmu noturēt ir grūtāk. Lai nepazaudētos, naktī mežā nevajadzētu braukt vienam. Lai gan no tumsas Kasparam nav bail, nakts brauciens bijis aizraujošs tieši tāpēc, ka kopā ar citiem tādiem pašiem dullajiem. "Viens es aizmigtu, bet bariņā man ieslēdzas motivējošā radio režīms – runāju skaļi, tā, lai visi dzird, un uzturu tonusu. Lielākoties tie, kas nopietni aizraujas ar velobraukšanu, ir introverti cilvēki, bet, tiklīdz sāk kustēties, pieplūst skābeklis un viņi sāk runāt. Velobraukšana atkausē ledu!" smej Kaspars.
Velobraucēja ziemas komplekts:
- Ķivere nepieciešama vienmēr!
- Atstarotāji – gadalaikam nav nozīmes, tiem vienkārši ir jābūt!
- Silti, vēju un mitrumu aizturoši cimdi. Var izmantot pie stūres stiprināmus uzročus, kas līdzinās dūraiņiem, – atliek tikai iemaukt rokas.
- Apavu zolītes ar alumīnija folijas pārklājumu palīdz uzturēt siltumu.
- Mokasīni pasargā kājas no izmirkšanas.
- Ar želeju pildīti roku un kāju sildītāji, ko var izmantot brīžos, kad asinis tomēr vairs neriņķo tik ātri, kā gribētos. Saspiežot sildītājus, notiek ķīmiska reakcija un izdalās 55–60 grādu liels siltums.
- Termoveļa un termojakas palīdz saglabāt vienmērīgu ķermeņa temperatūru un pasargā no vēja.
- Kapučveida cepure ērti lietojama zem ķiveres un pasargā ausis un kaklu.
- Brilles ne vien palīdz izvairīties no acu aizķepšanas ar sniegu, bet arī pasarga acis no sniega baltuma radītās slodzes.