Vasaras mēnešos un laikapstākļos Latvijā ir daudz iespēju ne tikai mīt gleznainas dabas takas, bet apvienot to gan ar izklaidi mazajiem ceļotājiem, gan ar izziņu lielākiem atpūtniekiem. Dabas Diena piedāvā četrus piedzīvojumu taku maršrutus, kuri būs saistoši kā lieliem, tā maziem, turklāt dažādās debespusēs, pieejamībai no jebkura Latvijas punkta.
Baroni, rūķi un senlietas
Lietuvas pierobežā, Aknīstes novadā, par Sēlijas pērli dēvētajā Gārsenē iestaigāta ne viena vien taka, kura būs saistoša gan dabas un dižkoku mīļiem, gan pasaku kārajiem, gan piknika baudītājiem, gan pagātnes izzinātājiem. Gārsenes dabas takas, kas izveidotas kā sistēma septiņu kilometru garumā Dienvidsusējas guldzošās upītes krastos Gārsenes pils un tās muižas parka apkaimē, ļauj izvēlēties īsākus un garākus dabas takas posmus. Ja takās dodas no Budbergu dzimtas Gārsenes pils puses (tur iegādājamas biļetes), cēlā ienākšana XIX gadsimta ainavu parkā ved caur elegantu sendienās veidotu ošu aleju, ko savulaik stādījis pats barona dārznieks. Turpat ir labiekārtota atpūtas vieta Lutauši: maltīti var ieturēt gan uz Mīlestības saliņas, gan citās pieturvietās, piemēram, Barona krēslā – akmenī ar sēdvietu tajā, kas aprīkotas arī ar ugunskura vietām. Mūzikas skaņas izpētīt palīdzēs brīvdabas lielizmēra ksilofons.
Kopš 2016. gada tur ierīkota arī Krēslas stundas taka – īpaši par to būs sajūsmināti mazie ceļotāji. Taka ļauj izzināt rūķu fenomenu – gan košās un izteiksmīgās koka skulptūrās, gan rūķu iedzīvē namiņos, tējas servīzēs, līdzsvara spēlēs, gan vizualizētos aprakstos, kam pamatā ir stāsti no Lielās Rūķu enciklopēdijas. Tiesa, daudzviet jārēķinās ar paugurainu kāpienu pāri priežu saknēm, taču to atsver upes tecējums un tiltiņi, kam cilpot pāri, vērojot ūdensmērītājus vai klausoties dižraibā dzeņa darbos priežu galotnēs. Ratu braucējiem taka tās lielākajā daļā būs milzu izaicinājums, bet pieveicama, ja rati ir pieraduši būt visurgājēji.
Netālu no rūķu takas savā vai savu senču bērnībā ir iespēja ielūkoties, piestājot turpat ceļmalā mājvietu radušajai Valda Kalnieša senlietu privātkolekcijai Solis sendienās. Tajā atradīsiet gan sviesta kuļamās mašīnas, gan plašu atskaņotājus, gan zirga pases, gan vilciņu, gan ledeņu skārda budžiņas. Ja paveicas, pats saimnieks, kam uz pleca lepni sēž pieradināts kovārnis Kevins, nedēļas nogalēs pastāsta, kā lietas atradušas ceļu pie viņa. Var galvot, ka ikvienam vismaz kāda kolekcijas lieta raisīs sentimentālas pārdomas un modinās atmiņas, kas jau bija dabiski dzēstas no pašu atmiņas failiem.
Gleznas un galda spēles brīvdabā
Apkaimē starp Jaunpili un Tukumu atrodama Pētertāle, kur aizsākas gleznaina un daudzveidīga taka Viesatas upesloki, papildināta ar izzinošiem stāstiem par dabas pārsteigumiem uz stendiem. Stāvkrastu dailē ieslēpta melnalkšņu audze, pat dižbērzs un kāda 200 gadu veca priede. Ceļā apskatāma gan aszobju bebru māja, gan mežacūku izpriecu vanna. Pa koka trepēm uzrāpties kārie varēs uzkāpt Spuņņakmenī. Turpat atpūtas mirkļiem labi noderēs ne tikai soliņi piknika vietās ar elpu aizraujošām ainavām, bet arī brīvdabas galda spēļu punkti dažāda vecuma un erudīcijas spējām.
Taka, kuras kopgarums mērāms ap desmit kilometru garumā (vienā virzienā aptuveni pieci kilometri), ir ejama arī, veicot dažus īsceļus, no kuriem var sākt mērot atpakaļceļu. Taka uzskatāmi marķēta ar trīs krāsu svītrām uz kokiem: sarkanais norāda pamata maršrutu, dzeltenais – atpakaļceļu, bet zaļais – īsāko un ātrāko atpakaļceļu.
Dabas paklājiņi pēdām
Lai izvingrinātu ziemas miega nogurdinātās pēdas, savā vasaras maršrutu sarakstā ieteicams iekļaut Valguma baskāju taku, kas atrodas netālu no Tukuma, Valguma ezera un Slocenes upes krastos. Tur mazas un lielas pēdas nepilnu trīs kilometru garumā var pieredzēt visdažādākās sajūtas: ne gluži ūdens un uguns, bet upes gultne, gludi oļi un asākas akmens šķembas, sūnu maigums, čiekuru dumpinieciskums, mālu lipīgums, kūdras irdenums un citi dabas "paklājiņi".
Jāpiebilst, ka šo Baskāju taku ļauts iziet tikai basām, drosmīgām pēdām, bez apaviem, bez ratu riteņiem un bez mājdzīvnieku līdzdalības. Takas veikšana ir maksas pasākums (pieaugušajiem – pieci eiro, bērniem – trīs eiro, pirmsskolas vecuma bērniem – bezmaksas), bet efekts iespaidīgs un nav salīdzināms ar masāžu, drīzāk ar piedzīvojumu.
Turpat netālu bez maksas apmeklējama Dabas gleznu taka četrarpus kilometru garumā. Taka ierāmē dabas dzīvi un raksturu košos rāmjos, aicinot iet lēnāk, bet ieskatīties un ieklausīties uzmanīgāk. Šajā takā ir iespēja arī apmeklēt gotisko labirintu, kas bērniem liks meklēt pareizo ceļu nevis uzdevumu burtnīcā, bet dabā.
Upes stāstu dzīvā grāmata
Savu otro elpu un maršrutu papildinājumu (divi posmi 360 un 440 metru garumā) kopš pērnā gada decembra ieguvušas Cīrulīšu dabas takas pie Cēsīm, kur iespējams izvēlēties gan īsākus, gan garākus maršrutus (mazais loks – 2,5 kilometri, lielais – 5,7 kilometri). Takas atklāj Gaujas senleju ar stāstiem, kas aizsākas vēl ledus laikmetā un turpinās līdz pat mūsdienām. Ceļā apskatāma Cīrulīšu ala, Līgavas jeb Sarkanā ala, Spoguļu klintis un Zvanu klintis, strautu ūdenskritumi, kā arī pat fragmenti no senās kamaniņu trases.
Pati Gaujas vecupe ir dusošs Gaujas posms, kas gadu gaitā atdalījies no plūstošās upes līdzīgi mazam ezeram, kas pilns mitrāja dzīvības. Mazie dabas pētnieki varēs ielūkoties gan bebru, gan skudru mūsdienu "arhitektūrā", iepazīt dažnedažādas koku sugas un mitrāja tipisku raksturu un pat izcept kādu smilšu kūku.
Šai improvizētajai ģeogrāfijas mācībstundai labs papildinājums būs kāda vietējo ogu turza vai līdzpaņemtās sviestmaizes, ko baudīt jaunizbūvētajās skatu platformās. Īpaši aci priecējošas ir Spoguļu klintis, kas atmirdz ūdenī. Par veldzi karstā laikā gādās turpat esošais Rūcamavots, kur uzpildīt līdzpaņemto krūzi vai dzeramā ūdens pudeli ar svaigu un spirdzinošu avota ūdeni, ko iecienījuši cēsnieki.
Ja šīs takas pieredzētas, labākais ceļvedis jaunu vietu atklāšanai ir vietne Dodies.lv, kas nu jau pieejama arī mobilās lietotnes formātā. Tur taku un atpūtas vietu ikonas vēstīs par iespējām ne tikai Latvijā, bet arī Lietuvā un Igaunijā.