"Dabā visi procesi ir saistīti. Ja kaut kas kaut ko ietekmē, tad ietekmētais sāk ietekmēt ietekmētāju. Piemēram, ja vējš kāpā izpūš robu, tad šis robs sāk koncentrēt vēja enerģiju un roba veidošanās pastiprinās. Procesi cits ar citu atrodas sadarbībā, un klimata procesi ietekmē ģeoloģiskos procesus, tāpēc arī ģeoloģiskie procesi ietekmē klimatu," norāda Latvijas Universitātes (LU) Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes docents, Jūras krastu laboratorijas vadošais pētnieks Jānis Lapinskis. Klimata mainība ir acīmredzama, izmaiņas notiek – turklāt patlaban straujāk, nekā tas noticis iepriekšējos vēsturiskajos periodos. Daļa no šīm pārmaiņām notikušas arī, pateicoties cilvēka saimnieciskajām aktivitātēm.
Cik liels ir cilvēka pienesums šajā procesā, docents neņemas atbildēt, uzskatot, ka precīzu atbildi, visticamāk, nevarēs sniegt neviens, bet par ietekmi uz Latvijas dabu J. Lapinskim šaubu nav: «Ietekme notiek uz ļoti daudziem un dažādiem dabas komponentiem. Arī ģeoloģija varbūt ne tieši, bet pastarpinātā veidā tiek ietekmēta, ja runājam par jūras krastiem, kur to var novērot vislabāk.»
Klimats ir masīva sistēma
Baltijas jūras reģionā un Latvijas piekrastē klimata pārmaiņas saistāmas ar aizvien augstāku gaisa temperatūru ziemas mēnešos. "Tas ir ļoti svarīgi attiecībā uz ledus veidošanos. Ziemā Baltijas jūrā, vismaz gar krastu, ledus veidošanās kādreiz bija normāla parādība," skaidro Lapinskis un turpina: "Robežu novilkt ir grūti, jo klimats ir masīva sistēma un pārmaiņas notiek pārāk lēni, lai precīzi noteiktu, kurš ir pārmaiņu brīdis – kad bija aukstais un kad sākās siltais periods. Taču neapšaubāmi XX gadsimta 50. gados ledus Baltijas jūrā bija normāla parādība, XXI gadsimta sākumā – reta."
Baltijas jūras piekrastē Kurzemē ledus tagad veidojas reti – šajā gadsimtā novērots tikai trīs četras reizes. Ko tas nozīmē krastiem? "Ja nav ledus, ziemā, kad biežāk tiek novērotas vētras, šīs dabas parādības laikā krastam nav ledus barjeras un viļņi brīvi skar krastu. Spilgts piemērs tam ir 2005. gada janvāra spēcīgā vētra Ervīns, ko Skandināvijā dēvēja par Gudrunu. Nebija ne sniega, ne ledus, krasts nebija sasalis, un viļņu iedarbība uz krastu varēja notikt netraucēti. Latvijā tika noskalots ļoti daudz sauszemes teritorijas," stāsta LU docents un piebilst – kopējais teritorijas noskalotais apjoms mērāms vairākos simtos hektāru, galvenokārt Kurzemes pusē.
Taču krasta atkāpšanās Latvijā notikusi arī agrāk, pirms industriālā laikmeta. "Tātad krasta atkāpšanās notika arī senāk – pirms jebkādām klimata pārmaiņām, ko varētu būt izraisījis cilvēks. Līdz ar to būtu nepareizi uzskatīt, ka vienīgie vainīgie ir cilvēku darbības rezultāti, proti, klimata procesi," uzsver Lapinskis un piebilst: "Protams, klimats – šīs siltās ziemas – situāciju ietekmē. Nākamais lielais aspekts, kas varētu būt saistāms ar klimatu, ir ūdens līmeņa paaugstināšanās. Te gan viss ir samērā ķimerīgi – Baltijas jūra ir slēgta jūra, savienojums ar Ziemeļjūru tai ir diezgan slikts. Līdz ar to – tēlaini izsakoties – nevarētu apgalvot, ka ūdens līmenis Baltijas jūrā perfekti "seko līdzi" tam, kas vidēji notiek Pasaules okeānā. Mums šeit ir ļoti nozīmīgas reģionālas un pat lokāla rakstura ietekmes."
Pozitīva ūdens bilance
Baltijas jūrā ūdens līmenis ir augstāks nekā Ziemeļjūrā, jo mūsu – Baltijas – jūrai ir pozitīva ūdens bilance. Tas nozīmē, ka ūdens daudzums, kas Baltijas jūrā ietek ar upēm un ielīst ar nokrišņiem, ir lielāks nekā iztvaikojušais ūdens daudzums. "Respektīvi, varam sacīt tā, ka Baltijas jūra visu laiku "ietek" Ziemeļjūrā. Tas ir iemesls, kāpēc ūdens Baltijas jūrā nav sāļš, bet tikai iesāļš – jo saldūdens pienesums ir ļoti liels," stāsta Lapinskis.
Ūdens līmeni Latvijas krastiem piegulošajā jūrā ietekmē arī šīgada oktobra nogalē novērotā parādība – jūras staigāšana. Kad sabiedrībā aizvien biežāk dzird runājam par biedējošajām klimata pārmaiņām, šķiet, ka arī šādas, reti novērojamas parādības cēlonis varētu būt klimata pārmaiņas. Lapinskis skaidro: "Ūdens līmenis Baltijas jūras piekrastē ļoti ievērojami staigā, pateicoties vējam – ja tas pūš no austrumu, ziemeļaustrumu vai dienvidaustrumu puses, tad Baltijas jūras austrumu krastā ūdens līmenis pazeminās, un otrādi – ja pūš rietumu vēji, tas paaugstinās, bet tas ir pārejošs notikums. Arī atmosfēras spiedienam ir nozīme. Oktobrī novērotais fenomens bija saistīts ar diviem faktoriem – trīs nedēļas neraksturīgi oktobrim turējās augsts atmosfēras spiediens un pūta austrumu vējš. Abi faktori kopā nodrošināja interesanto situāciju, kad ūdens līmenis pazeminājās par aptuveni 0,7 metriem, Rīgas jūras līča pusē pat vairāk. Taču tas nav nekas unikāls, tā ir noticis arī iepriekš." Ar ilglaicīgām klimata pārmaiņām Jūras krastu laboratorijas pētnieks šo parādību nesaista, un tomēr – robežu novilkt atkal ir grūti: "Ir klimats, un ir laikapstākļi. Jūras staigāšanu ietekmēja laikapstākļi, bet klimatu veido laikapstākļi. Ja klimata pārmaiņu rezultātā mūsu reģionā biežāk būs novērojami austrumu vēji, varēs pieņemt, ka tam ir saistība, taču jūras staigāšana nav nekas ārkārtējs un neliecina, ka kaut kas būtu sabojājies klimata sistēmā. Arī zemākā ūdens līmeņa rekords šoreiz netika uzstādīts."
Pēc jūras staigāšanas līdz ar ūdens atpakaļpieplūdumu no Ziemeļjūras Baltijas jūras ūdens nu būs kļuvis mazliet sāļāks, tīrāks un ar skābekli bagātāks – tas nāks par labu dzīvajai dabai, zivju populācijai, jo Baltijas jūra cietusi skābekļa trūkuma dēļ.
Kad cilvēks nav vainīgs
Latvijas krastus erozija visvairāk skārusi Kurzemē, karstos, ko apskalo atklātā jūra, nevis Rīgas jūras līcis. Kā Latvijas tautsaimniecībai nozīmīgāko šajā procesā iesaistīto objektu Lapinskis min Liepājas ziemeļos pie Šķēdes pašā jūras krastā esošās Liepājas notekūdeņu attīrīšanas iekārtas. "Tur krasta atkāpšanās notiek jau apmēram 100 gadu, kopš uzbūvēja Liepājas ostu tādā formā, kādā tā pastāv mūsdienās. Osta ir noskalošanas iemesls, un notekūdeņu attīrīšanas iekārtas atrodas šajā apdraudētajā zonā. Krasts tiek stiprināts, tiek veikti dažādi pasākumi, lai noskalošanu apturētu, bet pagaidām rezultāti nav sekmīgi," secina Lapinskis.
Kā nākamo erozijas būtiski skarto teritoriju pētnieks min Labraga ielīci – krasta posmu no Pāvilostas līdz Užavai. "Garš posms, kurā krasta atkāpšanās notiek jau vismaz piecus tūkstošus gadu. Cilvēks pie tā it nemaz nav vainīgs! Krasts atkāpjas, un izveidojušies šie ainaviski ļoti augstvērtīgie jūras stāvkrasti, kurus cilvēki brauc skatīties un pie kuriem atpūšas. Principā krasta erozija dod pat zināmu pienesumu Latvijas tautsaimniecībai, lai cik tas būtu paradoksāli – Jūrkalnes pusē esošās tūrisma mītnes pastāv tāpēc, ka tur ir šī augstvērtīgā ainava ar stāvkrastiem. Tā ka erozija var būt arī pozitīvi vērtējama," norāda Lapinskis.
Sajauc dabas procesus
Savukārt Rīgas jūras līcī, kura piekrasti tāpat skārusi krasta erozija, ir piemēri, kas saistāmi ar tautsaimniecību, jo runa ir par mazajām ostām. "Tur, kur līcī ir mazās ostas – Rojā, Engurē, Skultē, Salacgrīvā –, visur notiek krasta noskalošana. Problēma Rīgas līča piekrastē ir arī tāda, ka te apbūve daudzviet ir tuvu jūras krastam. Lai arī krasta erozija te nav tik dramatiska kā pie Liepājas, dzīvojamās mājas atrodas tuvu jūras malai, un krasta atkāpšanās apdraud šīs mājas, tikai tas notiek lēni," stāsta LU pētnieks.
Dažviet ostas ir sajaukušas dabas procesu normālo norisi. To ietekme izpaužas kā krasta pieaugšana ostas vienā pusē un krasta noskalošana otrā pusē. "Latvijas ostām tas ir ļoti raksturīgi – uzskatāmi redzams ar lielajām ostām, arī pie mazajām ostām tikai niecīgākā mērogā," piebilst Lapinskis.
Taujāts par izmaiņām Daugavas krastos, par trīs gadus iztrūkstošajiem paliem Dvietes palienē, par hidroelektrostaciju ietekmi uz Latvijas iekšējo ūdeņu dabiskā tecējuma spēku, pētnieks gan atzīst: "Sasaite ar klimata pārmaiņām noteikti ir, tomēr, lai šo sasaisti konstatētu un pārliecinoši apgalvotu, ka tā pastāv, zinātniekiem jāveic apjomīga datu ievākšana ilgstošā periodā. Lai varētu izdarīt nopietnus secinājumus, nepieciešams milzīgs, kvalitatīvs pētījums. Bez tā var konstatēt notikušās izmaiņas, bet nav vienkārši atrast izmaiņu cēloni."
Neapšaubāmi trīs Daugavas hidroelektrostaciju darbība ietekmējusi Daugavas krastus. Atsevišķās Latvijas upēs ūdens daudzums kopumā ir samazinājies. Ūdens caurplūdums starp izteiktiem maksimumiem un minimumiem atsevišķos, īslaicīgos brīžos gada griezumā ir mainījies, salīdzinot ar to, kāds tas bija laikmetā pirms hidroelektrostacijām un pirms meliorācijas. "Cilvēku ietekme uz upēm Latvijā ir ļoti ievērojama. Galvenokārt tas saistāms ar zemes meliorāciju un zemes lietojuma veida maiņu, piemēram, to, ka Latvijā ir ievērojamas lauksaimniecības platības, kas samazina ūdens daudzumu upēs vasaras mēnešos un palielina palu laikā," norāda Lapinskis, ietekmējošajiem faktoriem pievienojot arī klimata lomu – ilgākus un siltus rudeņus, siltas ziemas.
Taujāts, uz cik stabila ģeoloģiskā pamata atrodas mūsu Latvija, ja reiz tās krasti izskatās viegli nograužami, LU pētnieks mierina, ka zemestrīces ir iespējamas, taču postošu zemestrīču varbūtība ir zema – to smilšakmens daļu, ko redzam atsegumos zemes virspusē, sabojājis sals un ūdens, tāpēc tā izskatās trausla, bet Latvijā zem šiem nogulumiežiem atrodas kristāliskais pamatklintājs – ļoti cieti ieži.
Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.