Pārsteidzoši, bet XX gadsimta otrajā pusē padomju laikos Aglona bijusi tūristu paradīze tagadējās Sanktpēterburgas iedzīvotājiem. Ik dienu no Pēterburgas uz Aglonu kursējis autobuss - tiešais reiss, kas vasaras sezonā Cirīša krastā izsēdinājis atpūtniekus. Dabas parks Cirīša ezers dibināts 1977. gadā (tāpat kā Čertoka ezers - red.), šī teritorija izveidota, lai aizsargātu Latgales augstienei raksturīgo ainavu ar tās dabas vērtībām. Viena no tām ir dabas liegums Upursala, uz kuru nekursē motorizēts ūdens transports - pašvaldība gādā, lai uz salu varētu nokļūt tikai uz plosta ar iekšdedzes dzinēju vai arī airu laivā.
Patiesībā Cirītim ir divas Upursalas - lielā un mazā. Viena 18 hektāru (ha), otra 16 ha plaša. Airu laivā mēs dodamies uz lielo Upursalu, kurā izbūvēta labiekārtota dabas taka. Irēnas pienākumos ietilpst regulāri pārbaudīt salas, viņa atzīst, ka lielākā salu problēma esot sadzīves atkritumi, ko atstāj makšķernieki, - dažādas uzpariktes sēdēšanai, gulēšanai, nakšņošanai. "Esam rīkojuši akcijas, braukuši speciāli uz salām, lai tās attīrītu. Esam atraduši arī depozītus - bedres ar sabērtiem atkritumiem. Dažkārt četrarpus metru garā laiva ir pilna," stāsta Irēna un piebilst, ka arī ugunskurus kurt dabas liegumā nedrīkst.
Būtībā dabas parku veido pats ezers, salas un 300 metru aizsargjosla ap ezeru. "Pašvaldība ļoti respektē šo teritoriju, konsultējas, ja vēlas veidot infrastruktūru, un rīko pasākumus, aicinot pārvaldes speciālistus stāstīt par dabu, piedalīties radošajās darbnīcās. Viņi apzinās, ka, dzīvojot šajā teritorijā, iedzīvotāji ir jāizglīto," uzsver Skrinda. Kā vienu no veiksmīgās sadarbības piemēriem inspektore min pašvaldības ierīkoto dabas taku gar Cirīša ezeru, kuras veidošanā tikuši ņemti vērā arī vides speciālistu ieteikumi. Skrinda neslēpj - arī te jāsastopas ar Latvijas sabiedrībai raksturīgo tendenci mājvietas izbūvēt iespējami tuvāk ūdenstilpei. "Mūsdienās ļoti grib dzīvot pie paša ezera, salīdzinot ar pagātni, kad cilvēki saprata, kas ir ezers ar savu ekosistēmu - tā ir mainīga, nepastāvīga, ar iespējamiem plūdiem. Reti kurš ezers ir noslēgta sistēma. Arī Cirītis ir caurplūstošs, ar slūžām savienots ar milzīgo Rušonu ezeru," skaidro Skrinda. Tiesa, fundamentālu pētījumu, lai izprastu, kā ezeros darbojas hidroloģiskā sistēma, gan esot samērā maz.
Aicina piedalīties
Pirmais, ko ieraugām pēc izkāpšanas uz lielās Upursalas, ir pašā krastā kurināts ugunskurs. Pakavveida formas sala ar tās augstāko virsotni - mākslīgi veidoto Upurkalnu (160,3 m vjl. - red.) - ir dabas piemineklis un kultūrvēsturisks objekts, uz tās bijusi sena apmetne. "Sala valsts aizsardzībā atrodas kopš pagājušā gadsimta 30. gadiem. Tā ir vērtīga no meža ekosistēmas un botāniskā viedokļa. Iespējams, arī tāpēc, ka sala ir grūti pieejama un grūti apsaimniekojama, ir saglabājušās samērā vecas jauktu koku un skujkoku mežaudzes. Šeit ir iekartēti trīs biotopi, nogāžu gravu meži, boreālie meži un jaukti platlapju meži," stāsta Skrinda.
Dodoties pa pastaigu taku, var tikai apbrīnot bebru slinkos centienus. Kā smej inspektore, ne tikai cilvēks ir slinks, arī bebrs tāds ir. Viņš koku nenograuž pilnībā - kad apnīk vai piekūst, atstāj tālāko padarīt vējam. Vislabāk bebriem garšojot apses un priedes, lapu kokus - vismaz Upursalā - tie vispār neaiztiek, tāpēc tālāk ir tīrs liepu mežs. Te mēs ieraugām kārpaino segliņu, kas Latgalē gan nav īpaši rets, tomēr ir iekļauts īpaši aizsargājamo sugu sarakstā.
Taujāta, kas ir lielākais izaicinājums īpaši aizsargājamās dabas teritorijās Latgalē, inspektore atzīst - tā ir saimnieciskā darbība teritorijās pie pilsētām, kā arī lauksaimniecība, turklāt ne tikai konvencionālā. "Arī bioloģiskajiem zemniekiem sanāk nepatikšanas ar to, ka nejauši tiek uzarti biotopi. Lai gan informācija pieejama gan Zemkopības ministrijas, gan Dabas aizsardzības pārvaldes mājaslapā, līdz zemes īpašniekam tā nereti nenonāk," stāsta Skrinda un min kādu piemēru - pērn ainavu aizsargājamā objektā Augšzeme tika izstrādāts dabas aizsardzības plāns. Pie vides inspektores ieradies bioloģiskais zemnieks - biškopis. Viņa īpašumā atradies kāds zālājs, kurā zemnieks izdomājis sēt nektāraugu facēliju. Rudenī lauku viņš uzaris, iepriekšējā gadā to definējot kā papuvi un cerot uz atbalsta maksājumu. "Zemnieks acīmredzot nebija piedalījies sabiedriskajā apspriešanā, nebija apskatījies, kas iekartēts viņa īpašumā. Lauku atbalsta dienestā viņš iesniedza informāciju, lai saņemtu atbalsta maksājumu, bet kontrole konstatēja, ka uzarts aizsargājams pļavu biotops. Maksājums viņam nepienācās, zaudējumi lieli," skumjo pieredzi atklāj Skrinda. Viņa aicina zemes īpašniekus aizsargājamās dabas teritorijās piedalīties sabiedriskajās apspriešanās arī tad, kad pašvaldībās tiek izstrādāts teritoriālais plānojums, un aicina arī izglītoties un iegūt iespējami vairāk informācijas. "Tieši tāpat ir ar dabas aizsardzības plāniem - tie ir nopietni plānošanas dokumenti. Katra zemes īpašnieka interesēs ir iepazīties ar tiem," pirms dodamies tālāk uz Čertoku, uzsver Skrinda.
Čertoka X fails
Ilgu laiku vides speciālisti un dabas pētnieki dabas liegumu Čertoka ezers labprātāk slēpa no tūristu acīm, lūdzot to nepopularizēt. Tagad tas kļuvis par iecienītu tūristu ceļamērķi ar labiekārtotu infrastruktūru. Senākos laikos gan pat vietējie iedzīvotāji izvairījušies uzturēties šī zilzaļā ezera krastos, tā krasti nekad nav bijuši apdzīvoti.
Pie mums retā sufoziju izcelsmes ezera zilzaļā krāsa visizteiksmīgākā ir apmākušās, viegli lietainās dienās vai arī agri no rīta. Latvijā ir divi šādi ezeri, tomēr zilzaļā krāsa piemīt tikai Čertokam, kurā ir maz ūdensaugu, gandrīz nav zivju (kā norādīts dabas aizsardzības plānā, te mīt tikai plēsēji asari), krasta josla ir brīva no ūdensaugiem. Te nav pat peldošu ūdensaugu. Šajā ezerā cilvēkiem liegts peldēties. "Ezers ir ļoti jutīgs, te ir reta un tīra ekosistēma, un aizliegums noteikts tādēļ, lai cilvēks ezeru neapdraudētu ar savu biogēno ietekmi," skaidro Skrinda.
Savulaik cilvēki šo aizliegumu ievēroja - respektējot gan dabas speciālistu norādes, gan sentēvu nostāstus par Čertoku. Pirmie brīdina par ezera negatīvo ietekmi uz cilvēka veselību, to saistot ar stipru elektromagnētisko starojumu ap ezeru, paaugstināto dzelzs un dzīvsudraba sāļu saturu šī ezera ūdenī un purva gāzi metānu. Otrie - tautas nostāsti - vēsta par mistiskiem spēkiem, kas liekot netālajā Jazinka ezerā noslīkušajam zirgam uzpeldēt Čertokā. Ir versija, ka šie abi ezeri pazemē ir savienoti, bet vēl jau ir arī citas leģendas, kas vēsta par ezera neredzamajiem spēkiem, kuri peldētāju rauj dzelmē, atņemot spēkus ūdenī. Runā, ka pārgalvjiem, kuri tomēr mēģinājuši ezeru pārpeldēt, pašā vidū sākot reibt galva un strauji joņot sirds.
Attīstoties un pieaugot tūrisma plūsmai, atrodas gana daudz apmeklētāju, kuriem vides cilvēku aicinājums cienīt šo teritoriju acīmredzot ir tukša skaņa. Par to liecina kaut vai ezerā peldošie konfekšu papīrīši. Lai mazinātu antropogēno slodzi, ko reljefainajai ezera piekrastei nodara aizsargājamās ūdenstilpes daudzie skatītāji, te izbūvētas takas un skatu platformas. Starp citu, ir arī atkritumu konteineri. "Ja objektu iekļauj tūrisma maršrutos un tas kļūst viegli pieejams gan organizētajiem tūristiem, gan individuālajiem ceļotājiem, cilvēki te būs. Lielākā cilvēku radītā ietekme ir zemsedzes nomīdīšana, faktiski tās iznīcināšana. Tas, ka mežā nav zemsedzes, tieši ietekmē ezera piesārņojumu, jo zemsedze aiztur piesārņojumu, kas ezerā skalojas no krastiem," skaidro Skrinda.
Vides speciāliste atzīst - kopš Čertoks kļuvis kupli apmeklēts, ūdens krāsa nav mainījusies, tomēr mainījies ūdens dzidrums. "Senāk ezera gultnes baltā josla bija stipri lielāka. Tagad ezera grunts kļuvusi tumšāka, ūdens kļuvis mazliet duļķaināks. Kādreiz ūdens caurredzamība bija vairāk par sešiem metriem, tagad tik daudz vairs nebūs," novērojumus atklāj Irēna, norādot uz ezerā samestajām monētām un pudeļu korķīšiem - arī tie veido duļķes un nosēdumus.
Dabas pētnieki atzīst, ka Čertoks ir viens no Latvijas X failiem, pateicīgs objekts arī leģendu medniekiem. Lai gan to var saistīt ar sagadīšanos, tomēr vides inspektore Irēna atceras, kā šajā ezerā ekspedīcijas laikā kopā ar hidrobiologiem, pētot grunts sastāvu, noslīcinājuši gruntsgrābēju, savukārt iepriekšējā ekspedīcijā esot noslīcis skābekļa mērītājs. Čertoka tuvumā tūristiem mēdzot niķoties fotokameras, pārstājot darboties mobilie telefoni. Mūsu fotogrāfs Aivars gan šādām blēņām netic. Tomēr, kad dodamies prom no ezera un ar Waze palīdzību gribam atrast ceļu uz Krāslavu, ezera tuvumā navigācijas aplikācija atsakās darboties. Tā atdzīvojas pāris kilometru tālāk, uz Aglonas-Krāslavas ceļa.
Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.