"Projekta gaitā risinām lielus un izaicinošus jautājumus, kas saistīti ar sugas aizsardzību. Ceram, ka tuvākajā nākotnē Latvijā tiks izveidota visaptveroša dabas aizsardzības sistēma mežos, kas sargās vērtības arī ārpus lielajām īpaši aizsargājamām dabas teritorijām," viņš uzsver.
Barošanās ideālais modelis
Nevienā citā Eiropas valstī nedzīvo tik daudz šo vanagu dzimtas plēsīgo putnu kā Latvijā. Ja suga šeit izzūd, tas atstāj ietekmi arī uz pārējo populāciju. "Acīmredzot šeit ir pareiza ainavas struktūra – tā mazajam ērglim nodrošina labas ligzdošanas un barošanās iespējas. Šim putnam nepieciešami koki, lai varētu uzbūvēt ligzdu, bet barojas tas atklātā ainavā – lauksaimniecības zemēs, galvenokārt dažādos zālājos," skaidro Ķuze un piebilst: "Mazais ērglis ligzdo samērā tuvu meža malai – nozīme ir nelieliem meža puduriem, ko no visām pusēm ieskauj lauksaimniecības zemes, un arī lielāku meža gabalu ārmalām dažu simtu metru platā zonā gar robežu ar lauksaimniecības zemi."
Latvijā ir atsevišķi reģioni, kur mazo ērgļu blīvums ir ļoti liels, piemēram, netālu no Madonas izcila dabas teritorija šai putnu sugai ir Kujas dabas parks. "Projekta laikā esam atraduši vēl vairākas teritorijas ar ļoti augstu ligzdošanas blīvumu – Sēlijā, teritorijā starp Ogri un Ērgļiem, arī Dienvidkurzemē, Rietumzemgalē. Ir vietas, kur ligzdošanas blīvums var būt lielāks par 20 pāriem uz 100 kvadrātkilometriem," stāsta ornitologs. Zemgales centrālajā daļā sugas pārstāvju ir ļoti maz dominējošās industriālās lauksaimniecības dēļ, it īpaši starp Jelgavu un Bausku, pie Elejas. Tur ērglim ir problemātiski atrast sev barību. Ja lielas platības tiek apstrādātas ar vienu lauksaimniecības kultūru, piemēram, rapsi, putnam ir tikpat kā neiespējami piekļūt strupastei, kas rosās pa apakšu paaugušā rapšu laukā. "Šādās vietās ērgļi var medīt traktoru radītajos tehnoloģiskajos ceļos, lauka malās, grāvmalās, taču iespējas nav salīdzināmas ar tām, kur ainava ir piesātinātāka, kur zeme tiek ekstensīvi apsaimniekota un bagāta ar dažādiem zālājiem, ko pļauj atšķirīgā intensitātē dažādās sezonās," mazā ērgļa barošanās vietu ideālā modeļa izvēli pamato Ķuze. Savukārt Ziemeļkurzemē dominē plaši meža masīvi, tāpat arī Vidzemes ziemeļos, kur ir mazs lauksaimniecības zemju īpatsvars.
Kurš stiprāks
"Uz mazo ērgļu populāciju varam raudzīties kā uz ligzdojošo pāru kopumu. Tiek lēsts, ka Latvijā tie ir vairāki tūkstoši putnu pāru, iespējams, aptuveni četri tūkstoši. No tiem tikai aptuveni divdesmitā daļa ligzdo lielo Natura 2000 teritoriju stingrās aizsardzības zonās. Tas nozīmē, ka ar lielajiem dabas aizsardzības instrumentiem varam sargāt tikai niecīgu šīs populācijas daļu," stāsta Ķuze. "Tas attiecas arī uz citām izklaidus ligzdojošām putnu sugām, piemēram, uz melno stārķi, jūras ērgli. Respektīvi, liela daļa putnu ligzdo saimnieciskajos mežos. Lai šīs vietas sargātu, kā to prasa likums gan Latvijā, gan Eiropā, ārpus Natura 2000 teritorijām izmantojam instrumentu, ko sauc par mikroliegumu veidošanu." Latvijā ir jau aptuveni 40 gadu attīstījusies sistēma, kuras princips ir: katrā dabas ekspertu uzmanības lokā nonākušas putnu sugas pārstāvja ligzdošanas vietā veidot nelielu, konkrētajam gadījumam īpaši plānotu aizsargājamu teritoriju. Parasti tā sastāv no stingrās aizsardzības zonas, kur mežsaimnieciskā darbība ir pilnībā ierobežota, un buferzonas, kur tā ierobežota tikai putnu ligzdošanas laikā, bet rudenī un ziemā iespējams veikt plānotos saimnieciskos darbus.
Mazais ērglis ir tālais migrants, kurš ziemo Āfrikā un pie mums atgriežas aprīļa sākumā, kad arī sāk ligzdot jeb, kā saka ornitologi, – sāk pušķot ligzdu. "Atjauno ligzdas vainagu, pušķo to ar svaigiem skuju un lapu koku zariņiem. Tad tiek izdētas olas un perēti mazuļi. Jaunie putni ligzdu parasti atstāj augustā, vēlākais – septembra sākumā," pastāsta eksperts. Lai gan parasti ligzdā ir divas perējamas olas un arī izšķiļas divi mazuļi, šai sugai ir izteikts tāds fenomens kā siblicīds, respektīvi, spēcīgākais mazulis nogalina otru, vājāko. Dabā tas ir tikai viens no instrumentiem, kā izdzīvot spēcīgākajam situācijā, kad barības ir maz, bet tiek baroti abi mazuļi. Vai nu abi izaugs nīkuļi, kuri savā pirmajā pārceļošanas sezonā nebūs spējīgi sasniegt siltās zemes, vai... "Ir ļoti reti gadījumi, kad izdzīvo arī otrs mazulis, – varbūt vājākajam vienkārši paveicas izvairīties un lielākais mazulis to nenotrenkā un nenoknābj; varbūt lielākais ir mazāk agresīvs. Bet tie ir izņēmumi. Šajā projektā esam apsekojuši jau aptuveni 400 ligzdu un nevienā neesam redzējuši divus mazuļus," stāsta ornitologs.
Putns pie privātīpašnieka
Projekta ietvaros plānots aizsargāt 500 mazo ērgļu ligzdošanas vietu. LDF eksperti sadarbībā ar Latvijas Ornitoloģijas biedrības speciālistiem pavasarī un vasarā meklē šīs ligzdas, sagatavo nepieciešamos dokumentus un ierosina mikroliegumu izveidi. Bieži vien putna ligzdošanas vieta atrodas privātīpašumā. "Latvijā šo sugu nevar aizsargāt, neskarot privāto meža īpašnieku intereses," atzīst Ķuze un salīdzina: "Jūras ērgļi vai melnie stārķi ligzdo galvenokārt valsts mežos, bet mazais ērglis ir mežmalu putns, un vairākumam ligzdas atrodas dažu simtu metru zonā no lauka malas. Lielākoties mežmalas ir privātas, savukārt lielie mežu masīvi pieder valstij."
Runājot par sadarbību ar mežu privātīpašniekiem, Ķuze atzīst, ka šis projekts atklājis aisberga neredzamo daļu attieksmē pret meža vērtību aizsardzību: "Ciršanai sagatavotos mežos esam atraduši mazā ērgļa ligzdu kokā, kas iezīmēts ciršanai. Ir bijuši gadījumi, kad koku ar ligzdu nocērt mums acu priekšā. Ir virkne gadījumu, kad ligzdas atrašanas laikā mežsaimnieciskā darbība notiek turpat blakus." Cilvēciski izskaidrojamus argumentus rīcībai, kurā kāds bez sirdsapziņas pārmetumiem spēj nocirst koku ar ligzdu, atrast ir grūti. "Iemesls, kā šādās situācijās varam nonākt, ir tas, ka valstī nav izveidota mērķtiecīga sistēma, kas pasargātu dabas vērtības mežos. Privātajos mežos īpašniekam ir jāveic meža inventarizācija, kurā speciālists novērtē mežaudzes sastāvu, koksnes kubikmetrus, pēc tam izveido apsaimniekošanas plānu ar attiecīgā meža nogabala izstrādes laiku un paņēmieniem. Meža īpašnieks uz šī vērtējuma pamata Valsts meža dienestā izņem ciršanas atļauju un rīkojas. Problēma ir tajā, ka taksācijas laikā tiek vērtēta tikai meža ekonomiskā vērtība," skaidro Ķuze, viņš turpina: "Tas var būt izcils meža dabiskais biotops, ko par pienākumu sargāt uzliek Eiropas direktīva, bet neviens īpašniekam neuzliek pienākumu pārliecināties, ka dabas vērtības viņa mežā ir." Daudzos gadījumos īpašnieki nezina, ka viņu mežā ir mazā ērgļa ligzda. Citos – zina, jo ligzdas caurmērs diametrā ir ap metru, tā bieži ir labi pamanāma, bet tik un tā mežu izcērt.
LDF eksperti uzsver nepieciešamību meža inventarizācijas laikā fiksēt arī meža dabiskās vērtības. "Pēc tam tas jau ir kompromisa jautājums – drīkst vai nedrīkst cirst mežu. Ja nedrīkst, īpašniekam valsts piešķir kompensāciju. Sliktākais ir tas, ka kompensāciju sistēma par zaudējumiem ir ļoti vāja, salīdzinot ar citām valstīm. Daudzi mežu īpašnieki ir ļoti neapmierināti, pamatoti norādot, ka alternatīva vienreizēja labuma gūšanai, nocērtot mežu, ir ikgadējas kompensācijas, kas meža vērtību izmaksā ļoti ilgā periodā, bet ne tuvu nestāv saimnieciskās darbības ekonomiskā labuma vērtībai, kas iegūstama uzreiz." Neatrisinātais kompensāciju jautājums gruzd jau gadiem un rada nemitīgu spriedzi starp dabas aizsardzības prasībām un meža īpašnieku ekonomiskajām interesēm.
Kompromisa iespējas
Mazajam ērglim nepietiek ar to, ka viņam tiek atstāts tikai ligzdas koks. Lai gan likums paredz šādu minimālu prasību, tas neapmierinās pat biežāko pie mums ligzdojošo plēsīgo putnu – peļu klijānu, kas gan nav ar likumu aizsargājams putns. Bet daļa no mežā atrodamajām lielajām ligzdām pieder retākām sugām – melnajam stārķim, jūras ērglim un citām. Šo putnu aizsardzībai tiek veidoti mikroliegumi, sargājot arī dzīvotni ap ligzdošanas koku. "Lai pēc iespējas nekonfliktētu ar mežu īpašniekiem, mazajam ērglim pēdējos gados veidojam tikai piecus sešus hektārus lielus mikroliegumus, lai gan likums atļauj līdz 30 hektāriem. Tā ir neliela aizsargājama teritorija ar buferzonu apkārt," paskaidro Ķuze.
Ir speciāla procedūra, kas paredz lieguma izveidošanas kārtību. "Mūsu gadījumā novērtējumu sagatavo sertificēti eksperti, par kuriem ziņas publiski pieejamas Dabas aizsardzības pārvaldes reģistrā. Sagatavojam dokumentāciju mikrolieguma pieteikumam, ko iesniedzam Valsts meža dienestā. Šī institūcija sūta informāciju meža īpašniekam, prasot viņa viedokli," kārtību ieskicē Ķuze. "Ir gadījumi, kad īpašnieki reaģē pozitīvi, bet lielākā daļa neatbild vispār. Tādos gadījumos dienests pieņem, ka īpašniekam iebildumu nav, un tālāk mikrolieguma apstiprināšanu virza, kā eksperts to ieteicis. Ir tādi, kuri protestē, un šie gadījumi ir vissarežģītākie." Te kompromisa iespējas nereti ir limitētas – ja putna ligzdošanas iecirknī vecā meža palicis maz, eksperti mikroliegumus veidojuši salu veidā no maziem meža nogabaliem, tā ērglim paverot iespēju ligzdot un arī pārcelties. Prakse pierāda, ka šāda veida liegumi darbojas labi.
Tiem mežu īpašniekiem, kuri gatavi sadarboties, jānorāda, ka mazā ērgļa mikroliegumos ir atļauta kaitēkļu bojāto egļu izciršana pēc Valsts meža dienesta sanitārā atzinuma, kā arī sauso un kritušo koku izvākšana 10 kubikmetru apjomā gada laikā īpašuma robežās no 1. oktobra līdz 31. martam. Zemes īpašniekiem pienākas ikgadēja kompensācija par negūtajiem ienākumiem no saimnieciskās darbības. Tās apmērs ir atkarīgs no saimnieciskās darbības ierobežojuma veida. "Par vienu hektāru, kas iekļauts mikroliegumā, pašlaik var saņemt 160 eiro gadā. Projekta ietvaros esam strādājuši pie tā, lai šo sistēmu mainītu. Pašlaik VARAM ir izveidota darba grupa, kas sākusi strādāt, lai pilnveidotu kompensāciju sistēmu un paredzētu arī citus kompensācijas mehānismus. Tiem jābūt plašākiem, tad arī konfliktsituāciju skaits būtiski samazināsies," uzskata Ķuze.
Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.