Latvijas Meža īpašnieku biedrība (LMĪB) ir uzsākusi projekta Meža īpašnieku izglītošana un iesaiste lēmumu pieņemšanā par meža apsaimniekošanu aizsargājamās dabas teritorijās īstenošanu, ko finansē Latvijas Vides aizsardzības fonds. Projekta mērķis ir veidot konstruktīvu diskusiju starp meža īpašniekiem un valsts un pašvaldību pārvaldes iestādēm par aizsargājamo dabas teritoriju izveides procesu un meža apsaimniekošanas mērķiem tajās. Kā norāda LMĪB izpilddirektore un projekta vadītāja Aiga Grasmane, diskusija ir nepieciešama, lai varētu labāk izprast cits cita mērķus un vienoties, kā atrast saskares punktus mērķu sasniegšanā. Pirmā trīs pušu tikšanās notika Kandavā, apspriežot ar saimniecisko darbību saistītos izaicinājumus dabas parkā Abavas senleja.
Saimniekiem arī ir mērķi
Latvijas mežos sastopamas 111 īpaši aizsargājamas augu sugas – 51% no visām valstī īpaši aizsargājamām augu sugām – un 143 Latvijas Sarkanajā grāmatā ierakstītās sugas. Kopumā ir 683 ar likumiem vai Ministru kabineta noteikumiem apstiprinātas ĪADT, kas katra atbilst kādai no astoņām aizsargājamo teritoriju kategorijām. DAP speciālisti gan ikdienas darbā, gan pēc projekta Dabas skaitīšana sākšanas sastopas ar situācijām, kad mežu īpašniekiem nav izpratnes par nosacījumiem mežu apsaimniekošanā ĪADT. Kā piemēru DAP min plaši izplatīto mītu, ka Latvijā ir ļoti apgrūtināta jebkāda mežsaimnieciskā darbība, lai gan patiesībā pilnīgi mežsaimnieciskās darbības ierobežojumi noteikti tikai 3,3% no kopējām 3 056 600 ha mežu platībām Latvijā. Šajos 3,3% iekļauti valstij piederoši dabas rezervāti. 10,4% ir aizsargājamās teritorijas ar dažādiem mežsaimnieciskās darbības ierobežojumiem, bet galvenais attiecas uz kailcirtēm. 14,5% ir bez ierobežojumiem – daļa no šīm teritorijām ir īpaši aizsargājamās jūras dabas teritorijas, dabas parku zonas. Savukārt 71,8% ir saimnieciskie meži ar vispārējiem, elementāriem mežsaimnieciskās darbības nosacījumiem. Katrai teritorijai ir individuālie vai vispārējie noteikumi.
LMĪB projektam ir trīs posmi. Pirmais posms paredz iesaistīto pušu mērķu un izaicinājumu apzināšanu. Otrais posms – veikt izpētes darbu attiecībā uz identificētajiem izaicinājumiem, kā arī meža īpašnieku socioloģisko aptauju, bet trešajā posmā plānots izstrādāt priekšlikumus problēmu risinājumiem. LMĪB ir Latvijas lielākā meža īpašniekus un to apsaimniekotājus vienojošā organizācija, kuras 350 biedru īpašumā un tiesiskajā valdījumā ir 57% no visām Latvijas meža platībām. Ierosme projektam LMĪB radusies, sekojot līdzi notikumiem ap Abavas senlejas dabas aizsardzības plāna izstrādi, kuras gaitā veidojušies konflikti starp plāna izstrādātājiem un zemes īpašniekiem. Tikšanās laikā Kandavā kā būtiskākie izaicinājumi tika atzīti nepietiekama meža īpašnieku līdzdalība dabas aizsardzības plānu izstrādē, lai pārstāvētu savas intereses, un neadekvāts kompensāciju apmērs par aprobežojumiem saimnieciskai darbībai.
"Esošais regulējums dabas parkā Abavas senleja neveicina teritorijas attīstību," norādījusi Kandavas novada domes uzņēmējdarbības konsultante Iveta Pāža. Savukārt attiecībā uz aizsargājamo teritoriju veidošanas procesu galvenie iebildumi bijuši par to, ka "plānu izstrādātāji nepietiekami ņem vērā to, ka šajās teritorijās dzīvo un saimnieko cilvēki, kuriem arī ir savi mērķi. Bieži vien vienu mērķu sasniegšana nozīmē otru mērķu nesasniegšanu." Jāņem vērā, ka Abavas senlejā ir spēkā gan 1996. gadā apstiprinātie īpaši aizsargājamās kultūrvēsturiskās teritorijas noteikumi, gan 2016. gadā izstrādātais dabas aizsardzības plāns, ir arī tūrisma attīstības plāns.
Lai iezīmētu galvenos risināmos jautājumus konstruktīvai sadarbībai, Diena aicināja uz sarunu DAP ģenerāldirektoru Juri Jātnieku, viņa vietnieci dabas aizsardzības jautājumos Guntu Gabrāni, LMĪB izpilddirektori Aigu Grasmani un Kandavas novada domes pārstāvi Ivetu Pāžu.
Par taisnīguma izjūtu
"Latvijā meži ir cilvēku radīti – vai nu mežsaimnieku mērķtiecīgi veidoti, vai radušies, aizaugot lauksaimniecības zemēm. Iepriekšējās paaudzes mežu ir stādījušas, lai nākamās varētu izmantot. Tas ir cilvēku darbs, investīcijas, 200 gadu pieredzē krātas zināšanas, un mežu īpašniekiem ir tiesības to izmantot. Pārmetumi meža īpašniekiem, kuri nocērt to, kas pieder it kā mums visiem, ir nepareizs skatījums uz mežsaimniecību Latvijā vispār," uzskata Grasmane. Kā norāda DAP ģenerāldirektors Jātnieks, tāpēc ir būtiski sabiedrībai sniegt iespējami vairāk informācijas, veicinot sapratni par privātīpašnieka lomu: "Privātīpašnieks ir saimnieks, un ir nepieciešams respekts, ja gribam sasniegt tādu abpusēju izpratnes un inteliģences līmeni, kā, piemēram, Zviedrijā, kur sabiedrība var ieiet arī privātos mežos, – ar noteikumiem, bet tie ir visai demokrātiski."
LMĪB atzīst – pieņemot, ka visas sabiedrības kopējais mērķis ir attīstība, mežsaimniekiem ir jākļūst par partneriem dabas aizsardzības jautājumos. "Tas nozīmē nejusties zaudētājiem, būt apmierinātiem ar esošajiem nosacījumiem. Līdzšinējā pieredze ir tāda, ka meža īpašnieks jūtas apzagts, jo par lielu daļu dabas aizsardzības viņš samaksā. Ja īpašumā ir aizsargājamā platība, nosacīti tā finansiāli ir ar mīnusa zīmi, bet dod citus labumus, un par šiem labumiem jāmaksā. Normāli būtu, ja valsts īpašnieku nenoliktu situācijā, ka viņš ir vienīgais maksātājs, jo esošās kompensācijas nesedz zaudējumus," uz vissāpīgāko problēmu norāda Grasmane.
Viņa min arī piemēru: "Kā jūtas meža īpašnieks, ja mežam, ko viņš taupījis un beidzot vēlas nocirst un īstenot savus sapņus, piemēram, par mājas būvēšanu pensijas vecumā, tiek uzlikts saimnieciskās darbības aprobežojums, jo ir atrasta aizsargājama putna ligzda, un tiek piedāvāta kompensācija 800 eiro gadā par pieciem hektāriem? Šie nav samērīgi un meža īpašniekam pieņemami nosacījumi. Ja sabiedrības interesēs jāatsavina īpašniekam piederošās vērtības, tad sabiedrībai par to ir jāmaksā. Diemžēl mūsu valstī tiek pieļauts, ka vienīgais maksātājs ir pats īpašnieks."
Tas ir stāsts par taisnīguma izjūtu – vērtē Gabrāne un turpina: "Ja desmit hektāru meža saimniekam ir aizliegums saimniekot piecos hektāros, viņš jūtas netaisnīgi ierobežots. Te varam runāt par sabiedrības ieguvumu piecos hektāros, aizsargājot dabas vērtības, taču meža īpašniekam nav taisnīguma izjūtas, kāpēc viņam vienam "jānes" dabas aizsardzība uz saviem pleciem. Jāņem vērā, ka dabas aizsardzība ir izmaksas prasoša. Pašlaik, domāju, visiem ir skaidrs, ka par dzeramā ūdens piegādi ir jāmaksā, tāpat – ja gribam dzīvot tīrā vidē. Tas pats attiecas uz dabas aizsardzību."
Maldoties informācijas apjomā
LMĪB izpilddirektore runā arī par iebildumiem, kas saistīti ar nosacījumiem meža apsaimniekošanai: "Esošais normatīvais regulējums Abavas senlejā aizliedz koku ciršanu kailcirtē līdz noteiktai biezībai. Šobrīd daļā īpašumu saimnieciskā darbība apstājusies, jo mežs ir izretināts līdz atļautai biezībai un kokus bez saskaņošanas stādīt nedrīkst. Apakšā izveidojies aizaugums, ainava daļēji ir sabojāta, un kopšana ir nepieciešama regulāra, bet par meža inventarizāciju, lai turpinātu saimniecisko darbību, ir jāmaksā. Šajā gadījumā netiek sasniegti ne ainavas izveidošanas, ne saimnieciskās darbības mērķi. Mēs nesakām, ka aizsargājamās teritorijās jāsaimnieko intensīvi, bet gan tā, lai mežs būtu izlīdzināts visās vecuma grupās un īpašnieks redz, uz ko vērst darbību, un ir motivēts to darīt."
Risinājumi šajā jautājumā iesaistītajām pusēm vēl jāmeklē, izvērtējot arī iepriekšējās saimniekošanas veidus un metodes, taču, lai pie risinājumiem nonāktu, nepieciešama arī mežu īpašnieku iesaiste dabas aizsardzības plānu izstrādes procesā. Nereti, biedējot ar dabas sargu it kā noteiktiem potenciālajiem aprobežojumiem, mežu īpašnieki tiekot arī apkrāpti. Grasmane skaidro: "Te jāteic – īpašniekiem nav tiesiskās paļāvības uz valsti, tāpēc ka, veidojot jaunas aizsargājamās teritorijas, īpašnieks par to uzzina novēloti, – paziņojums par dabas aizsardzības plānu izstrādes procesu tiek publicēts Latvijas Vēstnesī un vietējā avīzē. Kā arī – ja, piemēram, jaunais zemes īpašnieks vēlas veikt saimniecisko darbību, tā jāsaskaņo ar neskaitāmām institūcijām, kur katrai ir sava datubāze. Ne katrs spēj orientēties šajā informācijas apjomā."
DAP ģenerāldirektors Jātnieks atbalsta nepieciešamību apkopot un sakārtot informāciju par īpašumu robežām: "Kadastra informācijai vajadzētu būt precīzai, lai būtu skaidrība par aprobežojumiem. Pašlaik ne visās zemesgrāmatās tas ir fiksēts. Runājot par aizsargājamo teritoriju robežu precizitāti, šai informācijai vajadzētu būt visās datubāzēs. Galvenā datubāze, pēc kuras vadās lauksaimnieki, ir Lauku atbalsta dienesta datubāze, ar kuru regulāri sadarbojamies."
Jāpiebilst arī, ka publikācijas par dabas aizsardzības plānu izstrādi ir pieejamas DAP un izstrādātāju mājaslapā un visiem attiecīgās teritorijas īpašniekiem tiek izsūtītas vēstules. Pēc pirmās sabiedriskās apspriešanas tiek izveidota plāna izstrādes uzraudzības grupa, kurā var iekļaut arī īpašnieku pārstāvi. Uzraudzības grupas sanāksmes ir sabiedrībai atvērtas. Pirms plāna pabeigšanas notiek vēl viena sabiedriskā apspriešana. Tāpat uzraudzības grupā ir vietējā pašvaldība, kas jau pārstāv zemes īpašnieku intereses, norāda DAP.
Ko saņems sabiedrība?
"Kompensāciju apmērs par saimnieciskās darbības aprobežojumiem mežos ir jāpalielina, un tas prasa papildu līdzekļus budžetā. Te paralēli jādomā par nākamo aspektu – ja valsts ir simtprocentīgi kompensējusi neiegūto labumu, tad arī privātīpašniekam vajadzētu savu īpašumu atvērt visai sabiedrībai, kas ir samaksājusi," secina Gabrāne. Bet Jātnieks piebilst: "Tas ir praktisks naudā, valsts budžetā un taisnīgumā balstīts pieņēmums."
DAP pārstāvji norāda arī uz pieņēmumiem par dabas resursiem kā izdzīvošanas iespēju – ārstēties, uzcelt māju, nosūtīt bērnus skolā –, taču tā nav vis dabas aizsardzības, bet gan sociāla problēma. Pašlaik Dabas skaitīšanas procesā DAP apzina dabas vērtības, un Gabrāne uzskata: "To vajadzēja paveikt pirms desmit gadiem. Dabas aizsardzībai nepieciešamās investīcijas ir nokavētas, jo situācija eskalējas, netaisnīguma izjūta īpašniekiem turpina rūgt." Sabiedrībai jāņem vērā arī fakts, ka ĪADT uzturēšana un attīstība ir valsts izstrādāta politika. "Piemēram, Somijā ir rūpīgi aprēķināts, ka finansiāls ieguvums no dabas un ekotūrisma attīstībā viena ieguldīta eiro desmitkāršojas. Arī Igaunija iet šo ceļu – viņiem pieaug aizsargājamo dabas teritoriju platības, ekonomika attīstās. Arī Lietuvā Nature 2000 teritorijas paplašinās, taču Latvijā pēdējo trīs gadu laikā tās nav pieaugušas," uzsver Jātnieks.
Jāpiebilst, ka īpaši aizsargājamās dabas teritorijas ir ģeogrāfiski noteiktas platības, kas atrodas īpašā valsts aizsardzībā, lai aizsargātu un saglabātu dabas daudzveidību – retas un tipiskas dabas ekosistēmas, aizsargājamo sugu dzīves vidi, savdabīgas, skaistas un Latvijai raksturīgas ainavas, ģeoloģiskos un ģeomorfoloģiskos veidojumus, dendroloģiskos stādījumus un dižkokus, kā arī sabiedrības atpūtai, izglītošanai un audzināšanai nozīmīgas teritorijas. DAP un LMĪB vienojušās arī turpmāk tikties, lai diskutētu par savstarpēji būtiskajiem jautājumiem.
Kur konsultēties?
- Dabas aizsardzības pārvalde: atļautās un aizliegtās darbības ĪADT un mikroliegumos, citi ar dabas aizsardzību saistīti jautājumi. www.daba.gov.lv
- Valsts meža dienests: meža zemes lietojuma maiņa, apsaimniekošanas un izmantošanas jautājumi. www.vmd.gov.lv
- Valsts vides dienests, reģionālās pārvaldes: biotopu atjaunošana un apsaimniekošana ārpus ĪADT un mikroliegumiem, ietekmes uz vidi novērtējums. www.vvd.gov.lv
- Lauku atbalsta dienests: atbalsta maksājumi un to administrēšana. www.lad.gov.lv
- Valsts kultūras un pieminekļu aizsardzības inspekcija: kultūras pieminekļu aizsardzība. www.mantojums.lv
- Pašvaldības: teritorijas plānojumi, saistošie noteikumi, vietējās nozīmes aizsargājamās dabas teritorijas un kultūras pieminekļi.
Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.