Runājot par dabas aizsardzību, ar to saprotam konkrētas sugas vai teritorijas pasargāšanu no cilvēka darbības ietekmes. Taču tur, kur noteiktā virzienā un spēka pakāpē sastopas Baltijas jūras un Rīgas jūras līča vēji un viļņi, varam piekļūt citai pasaulei, kur likumus nosaka pati daba. Un tomēr – arī mēs.
Latvijā ir 655 ar likumiem un Ministru kabineta noteikumiem apstiprinātas īpaši aizsargājamas dabas teritorijas, starp tām septiņas jūras teritorijas. Vienā no tām – Irbes šaurumā – atrodas unikāls, kultūrvēsturisks objekts Kolkas bāka. Jau senie vikingi kuģotājus brīdinājuši par riskanto kuģošanas ceļu Irbes šaurumā. Te ir arī Baltijas jūrā lielākā kuģu vraku kapsēta. Irbes šaurums ir arī nozīmīgs pārrobežu putniem – tā ir putnu migrācijas "pudeles kakla vieta", te sastopamas vairākas aizsargājamas ūdensputnu sugas. Tomēr arī Kolkas bākai, kas slejas sešu kilometru attālumā no krasta un ko 1884. gadā pabeiguši celt mūsu pašu ļaudis, ir nepieciešama aizsardzība. Bākas jūras braucējiem bijušas vaduguns jau vairāk nekā pirms 500 gadiem, un, lai arī mūsdienās to funkcijas aizvieto elektroniskās sistēmas, bākas būs nepieciešamas arī turpmāk. Kā savietot dabas aizsardzības un cilvēka intereses?
Deg arī ar dūmiem
Vizīti uz Irbes šauruma austrumpusi ziemeļos no Kolkas raga mēs gaidām nedēļas trīs, līdz vēji būs pagriezuši labvēlīgu vaigu tam, lai no zvejnieku koka laiviņas būtu iespējams izkāpt Kolkas bākas salā. Ar lielākām zvejas laivām vietējie te nemēdz piestāt, lai prāvāka pūtiena brīdī viļņi netriektu laivas bortus pret nocietinājuma mūri. Tas slejas septiņus metrus no ūdens līnijas, taču kārtīgas vētras laikā viļņi tiem skalojas pāri.
Sarunu ar Rīgas brīvostas pārvaldes speciālistu Haraldu Apogu par Kolkas bākas vēsturi sākam jau ceļā uz mūsu galamērķi. Ar zvejas laivu no steķiem Kolkā līdz bākai var nokļūt stundas laikā. Kolkas bāka ir vienīgā Latvijā, kas būvēta uz mākslīgi no laukakmeņiem veidotas salas. Tās būvi aizsāka Dundagas muižas īpašnieks Ostensakens 1873. gadā. Pēc trim gadiem akmeņu krāvums jau parādījās virs ūdens un uz tā varēja ieslēgt gaismu pagaidu bākas tornī. "Dundagas grāfs bija saistījies ar cariskās Krievijas dienestiem laikā, kad notika Baltijas ostu modernizācija. Rīgā ostu modernizācija bija pabeigta jau 1865. gadā," stāsta H. Apogs un turpina: "Kolka vienmēr bijis viens no kuģotājiem bīstamajiem jūras ceļiem uz Rīgu, it sevišķi ziemā. Irbes šaurums – aptuveni 20 kilometru attālumā no bākas atrašanās vietas – no kuģošanas viedokļa ir sarežģīts saistībā ar jūras dziļuma izmaiņām. Savukārt aptuveni piecus sešus kilometrus jūrā no Kolkas raga iestiepjas sēklis – ja nav bākuguns, nevar noteikt vietu, kur no šauruma jānogriežas uz līci. Kuģošanu ietekmē arī straumju maiņas, kas no atklātās jūras un līča saiet kopā kā uz āža muguras."
Līdz Kolkas bākas uzstādīšanai orientieris kuģotājiem bija divi krasta uguņi – kuģim esot jūrā, tajā brīdī, kad abu signālugunskuru gaismas savietojas noteiktā plaknē, arī bija jāveic pagrieziena manevrs. Pirmais bākas koka tornis, kura virsotnē kurināts ugunskurs, vēstures dokumentos minēts 1532. gadā. Taču tamlīdzīgas bākugunis nebija drošas, jo torņus gan izskaloja, gan sagāza dažādos nemieros. "Bija nepieciešams cits risinājums – sēkļa galā uzbērt pamatus stabilai konstrukcijai. Zemnieki trīs gadus akmeņus bākas pamatiem veda gan vasarā ar laivām, gan ziemā ar ragavām," vēsturi ieskicē H. Apogs.
Kopumā Kolkas bākas būvniecība ilga aptuveni desmit gadu. "Objekts bija militārs – kā aizsardzības būve astoņstūru zvaigznes formā, nofiksēta ar akmeņu krāvumu, ar torni 22 metru augstumā, kam bākuguns izvietota mazliet zemāk. Ar redzamību kā visur – jūrā 15 līdz 17 kilometru līdz horizonta līnijai. Bākas tērauda korpusu izgatavoja Pēterburgā un pa daļām veda uz Kolku," stāsta H. Apogs.
Uz salas tika uzbūvēts arī dzīvojamo ēku komplekss bākas apkalpei, tostarp kūtiņa mājlopiem. To gan 2011. gadā nodedzinājuši tā saucamie nelegālie ekstrēmā tūrisma piekritēji. Vēlāk vietējais Kolkas zvejnieks Dainis mums pastāstīs: "Es biju jūrā, skatos – no bākas teritorijas dūmi nāk. Zvanu bākas pārvaldniekam: "Bāka deg!" Uz ko pārvaldnieks atbild: "Tā tam arī jābūt." Bet šoreiz dega ar dūmiem."
Sveicināta, putnu karaļvalsts!
Atgriežoties pie vēstures, elektrība Kolkas bākā parādījās tikai XX gadsimta 20. gados. Ap to laiku Rīgā un visā piekrastē norisinājās plaša ostu un bāku modernizācija. 1915. gadā par gaismas avotu izmantoja nekustīgo lēcu ar zibšņu gaismu, bet 1934. gadā par kvēlgaismas avotu kļuva starmetēju lēcas, novietotas uz rotējoša galda. Mūsdienās Kolkas bāka gaismas signālu raida digitāli.
Padomju gados Kolkas bāku apkalpoja padomju armijas militārpersonas – izkāpjot krastā, redzamas arī šāviņa pēdas pašā bākas virsotnē. Izkāpšana krastā patiesi nav vienkārša un ir iespējama pie noteikta viļņu augstuma. Kādreiz attiecīgajā vietā aizsargmūrī bijuši speciāli izveidoti tādi kā vārti – slita, pa kuru laivas varēja ievilkt uz sauszemes, lai neatstātu tās saplosīšanai viļņiem.
"Esi sveicināta, putnu karaļvalsts!" Tas nav pārspīlēti teikts, jo par putnu klātbūtni šeit liecina ne vien lidoņu izkārnījumi, bet arī īstenas putnu fermas aromāts. Jutīgākiem deguniem un bez gumijas zābakiem te patiesi nav ko darīt. Augustā putni ligzdas ir pametuši, bet, kā stāsta zvejnieks Dainis, pavasarī ligzdas uz aizsargmūra malas esot cita pie citas un arī uz cietzemes: "Te esmu redzējis arī divus melnos alkus – nu gluži kā pingvīni, tikai mazi. Kaijas, kormorāni, zīriņi, bezdelīgas, pat cielavas šeit esmu redzējis. Pīles un zosis bākai lido pāri. Vienu ziemu pa ledu te bija uznākusi lapsa, visu ziemu dzīvoja, tad gan viss bija tīrs un smuks."
Mēs ieraugām vien dažus aizlidot nespējīgus un vairākus beigtus putnus. Varam izpētīt, no kā putnēnu vecāki vijuši ligzdas – sākot no zariņiem, beidzot ar veļas striķiem un nočieptiem zvejnieku tīklu fragmentiem. Dainis stāsta, ka pieņēmums par kormorāniem jeb jūras kraukļiem dienā nepieciešamo pusotru kilogramu zivju esot maldīgs, jo apetīte šiem ir ievērojami labāka. Zivju resursus mazina arī no svešzemēm ienākušie jūras grunduļi, lai gan to šeit esot mazāk nekā Rojas pusē. Patiesībā zvejas loma jautājumos mūslaiku zvejniekam atliek samierināties vien ar pārpalikumiem: ko no tīkliem neizzvejo ūdensputni, to izēd roņi, kuri šajā jūras teritorijā savairojies īpaši daudz. Viens ronis mūs sveicināja, ieslīdot ūdenī, kad tuvojāmies bākas salai. Un, kad tuvojāmies bākas ēku kompleksam, pa gabalu izskatījās, ka saimniecisko ēku jumti ir balti, tikai pati bāka sarkana. Savukārt bākas teritorijā tuvplānā pārliecināmies, ka jumtu pamatkrāsa tomēr ir sarkana, bet bākas šuves saēd rūsa.
Meistarīgi aizpilda tukšumu
"Mūsdienās, kad dzīvojam modernajā digitālo frekvenču laikmetā, cilvēka klātbūtne bākas darbības nodrošināšanai vairs nav nepieciešama. Saules paneļi Kolkas bākai saražo pietiekami daudz elektrības, lai ierīces varētu strādāt. Tas nozīmē arī lētāku bākas apkalpošanu, taču, cilvēkam aizejot no šāda saimnieciskās darbības lauciņa, viņa vietu ieņem putni. Turklāt parādās arī citi cilvēki, kas grib darboties pēc sava prāta," norāda H. Apogs un kā piemēru min salauztas atslēgas, vārtus, skrāpējumus uz sienas, kā arī atgādina kaut vai bākas teritorijas vizuālajam tēlam nozīmīgo nodedzināto kūtiņu un sardzes torni.
Bākas uzraugs regulāri pārbauda iekārtas, pēc noteikta grafika ierodoties uz salas. Arī tās teritorijas un ēku tīrīšana, kas prasa ievērojamus līdzekļus, notiekot vairākas reizes gadā. "Putnu migrācijas ceļi te ir un būs, cilvēka regulāras klātbūtnes te arī vairs nebūs, tas ir skaidrs. Putni meistarīgi aizpilda brīvo nišu, taču, tiem koncentrējoties lielā daudzumā, barojoties un perējot mazuļus, uz salas paliek ļoti daudz ķīmiski aktīvu izkārnījumu, kas diezgan strauji bojā metāla konstrukcijas, vadus, ēku krāsojumu un akmeņu šuves. Skalojoties ar sāļo jūras ūdeni, tas viss kopumā veido vidi, kas grauj bākas pamatni," skaidro H. Apogs un turpina: "Beidzoties ligzdošanas periodam, tiek attīrītas visas stratēģiski svarīgās bākas plaknes – saules paneļi un to stiprinājumi pie bākas korpusa, kuri pēc tam jākrāso. Bet attīrīt kļūst arvien grūtāk – agrāk varēja nomazgāt ar atbilstošiem līdzekļiem un izmantojot kompresorus, tagad putnu mēsli apkalstot veido arvien biezāku kārtu. Tīrīšana kļūst dārgāka, sarežģītāka, un saīsinās tīrīšanas nepieciešamības periodi."
Putnu dzīve Kolkas bākā nav apdraudēta, tomēr vai šī ekosistēma spēj panest ūdensputnu klātbūtni tik lielā koncentrācijā? "Latvijā atbildīgo dienestu jaudas ir daudz ierobežotākas nekā citviet pasaulē, kur tamlīdzīgās situācijās tiek izmantotas arī putnu atbaidīšanas ierīces. Nav arī īsti skaidrs, kas precīzi tiek aizsargāts šajā jūras teritorijā. Piemēram, kuģu vraku aizsardzībai nav radīta normāla likumu bāze, lai gan arī jūrā bojāgājušo piemiņu aizsargāt vajadzētu," uz nepilnībām norāda H. Apogs un uzsver: "Brīvostas pārvaldei piekrīt rūpe par kuģošanas drošību, un Kolkas bāka ar to ir nesaraujami saistīta. Ir gadījumi, kad dabas faktori sāk traucēt navigācijas ierīču darbībai. Tas skar visu jūras transporta sistēmu – gan jūras kravu, gan pasažieru pārvadāšanu. Tā ir ļoti nozīmīga gan Latvijas, gan visas pasaules ekonomikā, un tai nevajadzētu ciest to ierobežojumu dēļ, kas saistīti ar dabas aizsardzību. Eiropas Savienības likumdošana runā par sabalansētu valsts attieksmi un politiku attiecībā pret dabas resursiem un saimniecisko darbību, to nevajadzētu aizmirst."
Materiāls tapis ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.