Izlasot Sandra Toča komentāru Turies, Raudsep! (15.novembra Dienā), rodas nopietnas šaubas, vai Dienas komentētājs maz ir izlasījis rakstu, kurš ir kļuvis par ieganstu šai ironiskajai "slavas dziesmai".
Visi raud par skolotāju, medmāsu un policistu mazajām algām, bet par žurnālistiem neraud neviens. Kaut arī preses pārstāvju algas nav adekvātas ieguldītajam darbam. Katrā ziņā reklāmas un sabiedrisko attiecību nozaru darbinieki par attiecīgu darbošanos saņem daudz vairāk. Kaut bieži vien nejēdz neko.
Hipotēku banku vajadzēja paturēt, un Citadeli nevajag pārdot. Un iemesls ir acīmredzams. Par to runā Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs. "Latvijas komercbankām naudas ir daudz, bet tā netiek aktīvi iesaistīta Latvijas tautsaimniecības kreditēšanā," vakar Latvijas medijiem pavēstīja Rimšēvičs.
Latvija ar savām ekonomiskajām problēmām un milzīgo iedzīvotāju
emigrāciju vienlaikus ir viena no vistaupīgākajām valstīm Eiropā ar
vienu no vismazākajiem budžeta deficītiem, proti, 0,9% no IKP, kas
tālu pārsniedz jebkādas saprātīgas normas. Vienlaikus Latvijas
premjers turpina muldēt, ka "mūsu vēlme un spējas tērēt joprojām
pārsniedz spējas pelnīt".
Latvijas pilsonis nekad nevar būt drošs, ka no rīta pamodies jau nebūs aplikts ar jaunu nodokli. Piemēram, mazās HES nākamgad pamodīsies ar diviem jauniem nodokļiem - subsidētās elektroenerģijas nodokli, kas būs 10% no OIK ietvaros pārdotās elektrības, un 10% tā saucamo ūdens nodokli Dabas resursu nodokļa ietvaros.
Brīvības pieminekli padomju laikā vajadzēja nojaukt. Sekojot komunistu loģikai, to noteikti vajadzēja izdarīt. Ja tikai viena pati Vera Muhina aizstāvētu šo pieminekli, tikai tāpēc, ka ir rīdziniece un Kārļa Zāles skolniece, viņai tas neizdotos. Ja visi komunisti būtu vienādi, Brīvības piemineklis sen būtu nojaukts.
Valsts prezidents Andris Bērziņš ir pieņēmis lēmumu pārtraukt prezidenta paspārnē esošās Konstitucionālo tiesību komisijas darbu, ko vadīja Egils Levits, bet bija izveidojis iepriekšējais prezidents Valdis Zatlers.
Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas un ASV viceprezidenta Ričarda Čeinija 2001. gadā iniciētā sadarbība KNAB izveides lietā, kā to savulaik nosauca toreizējais Latvijas vēstniecības Vašingtonā padomnieks un Delna biedrs Pēteris Vinķelis, vainagojās ar panākumiem, un 2002. gada 10. oktobrī KNAB sāka darbu.
Kamēr vairāk nekā 1000 pedagogu un zinātnieku pie Saeimas izsvilpj valsts budžeta projektu, kurā trūkst naudas acīmredzami vajadzīgām lietām, Kultūras ministrijas paspārnē top Mediju politikas nodaļa, kas nodarbosies ar sazin ko. Kārtējā pļāpātava? Darbavieta savējiem? Cenzūras aizmetnis?Nekādu nopietnu cenzūru šī nodaļa ar saviem četriem darbiniekiem īstenot, protams, nevarēs.
Kāds eksministrs man atstāstīja sarunu ar kādu no valdību veidojošo partiju pelēkajiem kardināliem. Saruna ritēja pie izslēgta diktofona. Tāpēc nekonkretizēšu. Lietas būtība tāpat būs skaidra.
Taisnība būs tiem, kas saka, ka Krievija cenšas ierobežot ārvalstu pārtikas preču importu savā tirgū. Tā rūpīgi pēta importa preču struktūru un to, ko spēj, cenšas ražot pie sevis. Jā, reizi pa reizei ar savu Pārtikas kontroles dienestu palīdzību piepalīdzot atbrīvot tirgu saviem ražotājiem, padzenot uz brīdi prom importētājus. Sāpīgi. Nežēlīgi. Reāli.
Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) žurnālistam Lato Lapsam ir oficiāli atbildējis, ka nav pamata uzskatīt, ka ministra Edmunda Sprūdža 1400 latu prēmija savai draudzenei Kristīnai Pelšai būtu "pretlikumīgi izmaksāta naudas balva".