Pirms gadiem desmit, strādājot futbola žurnālistikā, visvairāk man trūka līdzjutēju tribīnēs, pašmāju klubu profesionalitātes kā arī, īsumā noraksturojot, kaut kādas kustības un dzīvības kājbumbas tusiņā. Tagad tas viss ir un stadionos izbaudu mūsu futbolu. Tomēr cita blakne nav pazudusi – ikdienas gaitās, uz ielas, korporatīvajos pasākumos vārdu salikums "Latvijas futbols" lielākoties skan kā lamas. Vai pelnīti?
Līdzšinējā profesionālajā karjerā Andrejs Cigaņiks (27) vēl nekad nav vienā klubā pavadījis vairāk par diviem gadiem. Šķita, ka par pirmo tādu mājvietu kļūs Lodzas Widzew, kur kreisās malas aizsargs bija iejuties teju perfekti – atbilstošs sportiskais līmenis, trenera uzticība, fanu mīlestība, apgūta poļu valoda. Absolūta komforta sajūta. Tomēr šovasar, saņēmis piedāvājumu no Šveices, Andrejs nedomāja ne mirkli – ja rodas iespēja veikt kaut nelielu pakāpienu pa karjeras kāpnēm, viņš to noteikti izmantos.
Šī gada 5. februārī jaunu Latvijas futbola vēstures lapaspusi uzrakstīja uzbrucējs Raimonds Krollis, kļūstot par pirmo, kurš spēlējis Itālijas futbola Mekā jeb augstākajā līgā. Turpmākajos mēnešos gan pārāk daudz saulainu brīžu Raimonds nepiedzīvoja – kopā laukumā izgāja četrās spēlēs, allaž iesaistoties no soliņa, savukārt viņa pārstāvētā Spezia izkrita no A sērijas un nākamo sezonu pavadīs līmeni zemāk. Latvijā kritiķu nekad nav trūcis, sak, Kroļļa solis esot bijis nepareizs, lēciens pārāk straujš, viņš Itālijā ir "pazudis". Sarunā ar Sporta Avīzi Raimonds smalki izstāsta situāciju no sava redzespunkta un pārliecinoši pauž, ka šis pusgads salīdzinājumā ar tīņa gadiem, kad putni galvā gandrīz lika futbolu pamest, bijusi gluži vai paradīze. Ar būtisku piebildi – turpmāk viņam tomēr nepieciešams spēlēt un jāpierāda sevi laukumā. Iepazīšanās laiks Itālijā ir noslēdzies.
Pēc Raimonda Kroļļa lēciena no virslīgas uz A sēriju iemājojusi cerība, ka tas nebūs vientuļa mohikāņa gadījums un līdzīgās pēdās sekos citi latviešu talanti. Apskatīsim trīs perspektīvus futbolistus, kuri dzimuši apmēram tai laikā (2004–2005), kad Latvijas izlase piedalījās Eiropas čempionāta finālturnīrā. Mēģinājām preparēt viņu bērnības un jauniešu gadu karjeru brīdī, kad ambiciozi jāsāk aizvien skaļāk sevi pieteikt pieaugušo futbolā. Izvēlējāmies divus uzbrucējus un vienu centra aizsargu – dažāda ceļa gājējus ar dažādiem raksturiem un noteikti arī viņu tālākais ceļš nākotnē atšķirsies.
Vēl šķietami nesenajā 2019. gadā Jurģis Kalns strādāja futbola 1. līgā un virslīgu kā galvenais treneris nepazina. Nākamajā gadā daudzu dzīves gājumu negatīvi ietekmēja pandēmija, taču Kalnam tā izspēlēja veiksmīgu kārti – ierobežojumu dēļ Latvijā neieradās poļu treneris, kā rezultātā liepājniekam uzticēja debitēšanu virslīgā, vadot Tukuma 2000 komandu. Pēc sezonas tā izkrita atpakaļ uz 1. līgu, taču jaunajam speciālistam āķis bija lūpā. 2021. gadā viņš sezonas gaitā tika iecelts par Tamaza pertijas asistentu Valmierā, bet pēc gruzīna došanās prom kļuva par šīs komandas galveno treneri un uzreiz uzveda Olimpā – izcīnīts vēsturisks virslīgas zelts. Sarunā ar Sporta Avīzi Kalns stāsta par šiem likteņa pavērsieniem, gremdējas atmiņās par agrīno trenera aroda sapni un, kā allaž, nebaidās no skaļiem vārdiem. Jurģis nākotnē vēlas kļūt par Latvijas futbola treneru celmlauzi, proti, iekarot ārzemes.
Tik daudz simbolismu. Pozitīvu un negatīvu. Pasaules kauss Katarā kā korupcijas perēklis. Pasaules kauss Katarā kā Lionela Mesi karjeras skaistākais, treknākais, saldākais punkts. un Kilians Mbapē – jaunietis, kurš finālā pret Argentīnu sabēra cepures triku. Titula mačā žilbināja abi – 35 gadus vecais, nu jau veterāns Mesi un 23 gadus vecais Mbapē, kurš par pasaules čempionu, spēlējot pirmo vijoli, kļuva jau pirms četriem gadiem… Ikdienā viņi abi ir komandas biedri Parīzes komandā, ko sponsorē… Katara. Finālā 3:3 ar fantastiskiem pagrieziena punktiem un 11 metru sitienu sēriju. Šķiet, kāds tur augšā apzināti rakstīja neticamu scenāriju ar laimīgām beigām, bet tam bija grūti noticēt (Argentum taču ir sudrabs!) un nācās sev kniebt. Nevēlos zaimot Dievu, bet jāizsaka versija – varbūt šo eposu, aplaimojot "svētceļotāju" Mesi un visu Argentīnu, sacerēja Dieva rokas īpašnieks Djego Maradona?
No treneriem par 2021. gada labāko Latvijas futbolistu Vladislavu Gutkovski (27) visbiežāk dzird, ka viņš visu panācis ar darbu, nevis talantu. Intervijā Sporta Avīzei uzbrucējs pirmo reizi publiski stāsta par savu bērnību un ģimeni - iespējams, te arī meklējamas atbildes, kāpēc futbola laukumā Gutkovskis ir īsts darba rūķis, nepiekāpīgs, mērķtiecīgs un rezultatīvs. Ar Čenstohovas Rakow klubu, kura budžets drīzāk atbilst Polijas ekstraklases vidusmēram, uzbrucējs divus gadus pēc kārtas finišējis otrajā vietā un divreiz izcīnījis Polijas kausu, bet nupat jūnijā Vladislavs sasita četrus vārtus Latvijas izlases rindās Nāciju līgā. Ārpus laukuma pieticīgais Gutkovskis stāsta par gūtajiem vārtiem, bērnību Jaunciemā, Latvijas izlasi, Daini Kazakeviču, sadarbību un attiecībām ar Robertu Uldriķi, karjeras līkločiem Polijā un vēlmi it visā redzēt kārtību. Tuvāko divu gadu laikā uzbrucējs sapņo sakārtot arī savu finansiālo kārtību, jo jūt - šis ir viņa laiks.
