Tev patīk būt skaļam un pamanītam? Noslēdzas Virslīgas spēle, bet cilvēki vēl trīs dienas apspriež, ko esi sarunājis preses konferencē…
Bieži pēc preses konferencēm, kad esmu pateicis to, ko, iespējams, neviens cits treneris neuzdrīkstētos teikt, es savā ziņā pārdzīvoju. Citreiz pat vairāk nekā par to, kas noticis spēlē. Bet tas bija sākumā, līdz sapratu, ka es jau nerunāju tāpat vien. Runāju, lai uzvilktu spēlētājus, lai pateiktu viņiem kaut ko vairāk, lai nodotu kādu vēstījumu. Sākumā man daudzi rakstīja tekstu: "Ko tu tur sarunāji?!" Pie tā jāpierod. Ja vēlos dzīvē kā futbola treneris iet vēl tālāk, šī ažiotāža nav nekas salīdzinājumā ar to, kas var notikt citur pasaulē.
Tajos "aiznākamajos trīsdesmit gados" Jurģis Kalns preses konferencēs uzvedīsies tikpat kaislīgi vai arī būs mazliet nosēdies onkulis?
Neatbalstu tos nosēdušos onkas, tā nav futbola nākotne. Treneriem jākļūst arvien jaunākiem, kā arī notiek. Kad man būs sešdesmit... Nu labi, sešdesmit vēl ir okei, bet tādu treneru, kāds Pasaules kausā bija Portugāles izlasei (68 gadus vecais Fernandu Santušs – aut.), vairs nebūs. Tas jau būs pensijas vecums. Trenerim jādod emocijas! Spēlētāji paliek arvien jaunāki, un arī treneriem tādiem jākļūst.
Kas tevi iedvesmoja kļūt par treneri praktiski jau spēlētāja karjeras laikā? Vēl 2014. gadā spēlēji Metta sastāvā un tad kļuvi par šī kluba niknāko ienaidnieku FK Auda spēlējošo treneri!
Pēc Liepājas metalurga bankrota uz Metta pārgāju tikai tādēļ, ka Rīgā sāku mācīties treneru kursos. Tolaik dažus mēnešus asistēju [Metta vadītājam un trenerim] Ģirtam Mihelsonam darbā ar 2001. gadā dzimušajiem, kur bija Raimonds Krollis, Renārs Varslavāns, Oskars Vientiess. To grupiņu, Krolli ieskaitot, iepazinu jau tad un atceros, kādi viņi bija maziņi, kā tajā laikā kustējās.
Arī dzīvokli Liepājā pārdevi, lai mācītos treneru kursos?
Pēc pārcelšanās uz Rīgu negribēju braukāt garo ceļu uz Liepāju. Arī treneru izaugsmes iespējas šajā pusē redzēju vairāk, jo Liepājā ir tikai viens FK Liepāja, bet šeit un tuvumā ir vairāk klubiņu. Vasarā atradām dzīvesvietu Ķekavā un veikalā satiku FK Auda vadītāju Juri Gorkšu...
Par galveno treneri kļuvi veikalā?
Tā sanāk. (Smaida.) Viņš vaicāja, ko šeit daru, atbildēju, ka dzīvoju. Tā, vārdu pa vārdam, vienojāmies. Trenēt tikai bērnus īsti negribēju, bet sanāca tāda amatu apvienošana, ka gan trenēju 2005. gadā dzimušos, gan biju spēlējošais treneris pirmās līgas komandā
Visu sarunu lasiet žurnāla Sporta Avīze janvāra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!