Pagājušā gadsimta vidus cilvēks, nokļuvis šodienā, vismazāk spētu saprast, kāpēc cilvēki to rīku, kurā viņiem ir pieejama visa pasaules informācija, izmanto, lai skatītos kaķu bildes un strīdētos ar tiem, kurus viņi nepazīst.
Mikroķirurgs
Olafs Libermanis par darbu
Ukrainā, par to, kāpēc
nolēmis iziet strēlnieku
ieroču apmācības kursu, un
to, kādā nozīmē Krievijai šis
karš kļuvis par tautas karu.
Ja pasaule neies bojā atomkarā vai kādā citā katastrofā, kas var apdraudēt tās pastāvēšanu, tad pēc kāda miljona gadu vai mazliet ilgāka laika Latvijas pilsētās (jo kāpēc lai arī latvieši nedzīvotu pēc miljona gadu tik skaistā vietā kā Latvija, ja vien tuvākajos gados tās ainavu neiznīcinās vēja ģeneratoru meži, jo kaut kur jau tie jāliek, ja reiz gudrākas valstis jau sāk ierobežot to lietošanu, pārāk jau nu izkliedēta enerģija), pēc kāda miljona gadu te būs izveidojušās dažas tādas dzīvnieku sugas, kas spēs izvairīties no tā, no kā pašlaik vēl izvairīties nemāk, – no bojāejas uz ceļiem.
Pieaudzis tu esi tad, kad,
klausīdamies ārsta
norādījumus, kuras zāles
jādzer, domā: "Šito draņķi
es nedzeršu, šito arī ne,
bet par šito jāpaskatās
internetā..."
Kustības Twitter konvojs aizsācējs Reinis Pozņaks par to, kā nesajukt prātā, kādas automašīnas vajag ukraiņiem karā pret Krievijas okupantiem, un par aicinājumu neatslābt.