Pagājušajā nedēļā Valsts kontroles vadītāja Sudraba kādā intervijā, lūgta raksturot valsts pārvaldes darba kvalitāti, atzina: cilvēki strādā čakli, tomēr nav skaidrs par darba jēgu.
Viena no šīsnedēļas The Economist publikācijām veltīta varas maiņai Kanādas lielākajā pilsētā Toronto. Proti, pilsētas mērs ar tiesas lēmumu atstādināts no amata, jo pieļāvis vairākus pārkāpumus savā darbībā. Piemēram, stūrējot auto, vienlaicīgi runājis pa mobilo telefonu.
Valdība šonedēļ iepazīsies ar Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas līdz 2030. gadam īstenošanas uzraudzības ziņojumu. Lai gan dokumenti, kuru nosaukumos ir vārdi «koncepcija», «stratēģija» un tamlīdzīgi, daudzos visai pamatoti izraisa skepsi, uzraudzības ziņojumā ir virkne konkrētu tēmu, kuras būtu lietderīgi «izcelt» no kopējā lielā apjoma.
Debates starp kandidātiem uz Rīgas mēra posteni (iespējams, līdzīgi ir arī citās pašvaldībās) neizbēgami būs garlaicīgas, ja tās koncentrēsies ap tēmām, kuras tradicionāli jau ir pašu politiķu un mediju interešu lokā.
Vārdu savienojums «Latvijas ārpolitika» nereti izraisa ironisku attieksmi, jo tiek uzskatīts, ka a) mūsu objektīvie mērogi, b) noenkurošanās NATO un ES būtiski ierobežo veidot aktīvu un patstāvīgu ārpolitiku. Neapspriežot minētos argumentus, ar gandarījumu jāsecina, ka tomēr gadās situācijas, kad mēs spējam formulēt savu adekvātu nostāju, pat ja tā nesakrīt ar partneru viedokli.
Saistībā ar gaidāmajām Valsts prezidenta vēlēšanām Čehijā (pirmoreiz vēlēs nevis parlaments, bet visi balsstiesīgie) kāda vietējā socioloģijas firma mēģināja noskaidrot sabiedrības attieksmi pret kandidātiem, lūdzot atzīmēt, kurš no pretendentiem atbilst kādam no anketā piedāvātajiem apgalvojumiem.
Pieļauju, ka daļai sabiedrības, ievērojot, cik aizrautīgi publiskajā telpā tiek apspriesta kārtējā pasaules gala tēma, dusmās sāk trīcēt rokas. Lai gan nav īsti skaidrs, ar ko šis temats ir lielāka nejēdzība par ikdienas horoskopu publicēšanu, emocionāli sašutumu saprotu. Tomēr tēmas popularitāte aplūkojama arī ārpus «kas tā par tumsonību?!» novērtējuma.
Mēģinot prognozēt, kā ārējā ekonomiskā vide ietekmēs Latvijas ekonomiku nākamgad, nereti tiek lietots patiešām trāpīgs izteiciens "iebraucam miglas zonā". Miglas zonā, šķiet, iebraukusi un netiek tai cauri Vienotība kontekstā ar gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām. Tam ir vairākas pazīmes.Jā, partijas - ja tām nav spilgta, pārliecinoša kandidāta kādam postenim - nereti lieto testēšanas metodi.
Ilgstoši vērojot Latvijas politiķus un amatpersonas, nereti
nācies saskarties ar šādu attieksmi pret kādu problēmu: «Es jums
pilnīgi piekrītu, tas ir absurds, bet saprotiet arī mani - man te
deg baigi svarīgi jautājumi, ja neatrisinās tos, tad nevarēs
risināt arī jūsu pieminētos.» Un arvien ir šī hierarhija - vispirms
«izglābsim», «stabilizēsim», un tad nu gan... Grūti pat šiem ļaudīm
ko pārmest, vienīgi liekas, ka nu viņi paši saskaras ar līdzīgu
situāciju Eiropas Savienības budžeta jautājumos.
Saistībā ar Nacionālo attīstības plānu (NAP) lauzts daudz šķēpu,
tomēr - ja neņemam vērā vēl gaidāmās debates Saeimā - zināmā mērā
NAP ir pabeigts darbs. Un atbilstoši izvirzītajam mērķim - iezīmēt
lokālās prioritātes kontekstā ar nākamo Eiropas Savienības
plānošanas periodu - darbs izdarīts pietiekami labi.
Debatēs par valdības ekonomisko politiku nostabilizējies nelāgs riņķa dancis. No vienas puses, koalīcija, lai demonstrētu paveikto un pieņemto lēmumu pareizību, labprāt piesauc uz eirozonas fona teicamus makroekonomiskos rādītājus, nodokļu iekasēšanas labos rezultātus utt.
Izglītības ministra uzstādījums par aktīvāku svešvalodu lietojumu augstākajā izglītībā ir atbalstāms - kaut vai tāpēc, ka valodu zināšanas nevienam par ļaunu dzīvē nenāk.
Laikraksta Diena komentētājs Māris Zanders apskata azatspēļu industrijas aktualitātes sakarā ar spēļu automātiem. Mulsums pārņem, kad mazpilsētās ieraugam spēļu automātu zāles, kuras ir tukšas un liek domāt, ka tas nav pamata bizness, bet gan naudas atmazgāšanas veids.
Visticamāk, atvieglojums un neslēpts prieks. Droši vien tāda
reakcija ir vairākumam, uzzinot, ka Centrālā vēlēšanu komisija
(CVK) nolēmusi neizsludināt tālāku parakstu vākšanu t. s. nepilsoņu
referenduma rosināšanai. Vienus tracina pati referenduma ideja un
tās autori, citi vienkārši nevēlas atkal piedzīvot nokaitētu
atmosfēru sabiedrībā vismaz pusgada garumā, ja nu vienīgi tie, kas
cerēja uz tā sildīt politiskās dividendes.
Savulaik politiķu un ekspertu aprindās manāmu viļņošanos izraisīja Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) atzinums, ka fonda tradicionālā recepte valstīm to ekonomiku sakārtošanā izrādījusies, teiksim tā, nepilnīga. Proti, ka izdevumu samazināšana ekonomikas lejupslīdes situācijā var draudēt ar šīs lejupslīdes padziļināšanu un/vai paildzināšanu.
Politiskajai retorikai ir kopīgas iezīmes visās valstīs... Sekojot līdzi priekšvēlēšanu kampaņai ASV un tā saucamo ekspertu komentāriem par to, brīžiem gribas neticīgi grozīt galvu: vai tiešām vēlētāju izvēli var ietekmēt ziņa, ka bezdarba līmenis, lūk, samazinājies par nepilnu procentu?
Labi zināms, ka ir tēmas, kas sabiedrības vairākumu neaizrauj, un jautājumi, par kuriem teju vai ikvienam ir ko teikt un debates jo karstas. Pēdējā grupā ietilpst gan sportistu sniegums, gan izglītības kvalitāte, nemaz nerunājot par politiķiem un valdību. Un, lai cik dažkārt emocionāli, pavirši utt.
Tuvojas noslēgumam Nacionālā attīstības plāna (NAP) gala redakcijas izstrāde, un tā nu sakritis, ka šonedēļ The Economist tematiskais pielikums veltīts jautājumam: kā izaugsmi salāgot ar sabiedrības noslāņošanos?
Lemberga - Sprūdža duelis, lai cik skaļš un publikai garšīgs,
patiesībā nav pārsteigums. Ministrs noteikti nav aizmirsis viņam
veltītos domes priekšsēdētāja asos, apzināti aizvainojošos
izteikumus, savukārt tas, ka Sprūdžs kāro pēc Lemberga skalpa,
vismaz aizkulisēs bija zināms jau kopš pavasara, attiecīgi nebija
šoks pašam Lembergam.
Ikviena sabiedrība dzīvo ar saviem stereotipiem, tai skaitā par
nacionālām vai profesionālām grupām. Pat mūsdienu it kā atvērti
domājošajā Rietumu sabiedrībā tādi ir, piemēram, par musulmaņiem
vai baņķieriem. Latvijas gadījumā piemēri pašiem zināmi. Tomēr
vismaz Saeimas deputātiem - pat ja viņus nokaitinājuši stereotipi
par politiķiem - vajadzētu rādīt priekšzīmi. Kas nu to deva...
Latvijas politikā ir nelāgs niķis: ja tiek uztaustīta sabiedrības vairākumam būtiska tēma, diskusijas vietā stājas sacensība par to, kurš skaļāk par tēmu runās un piedāvās košākus risinājumus.
Rīgas centrā laiku pa laikam redzu kaut kur savās gaitās dodamies Raimondu Paulu, Ēriku Hānbergu, Jāni Paukštello. Garāmgājēji atpazīst, nereti sveicina, esmu pārliecināts, ka gan jau novēl ko labu, pateicas.
Vēl nesen likās, ka t. s. kultūru kari vairāk raksturīgi ASV
politiskajai videi. Vecajā labajā Eiropā reliģijas jautājumi
dažkārt saasinās kontekstā ar visai sarežģītajām attiecībām ar
islāmu, savukārt Baltijā daļu kristiešu līdz publiskiem izpaudumiem
spēj izprovocēt laikam gan tikai homoseksuālisma tēma.
Valdību koalīciju partijām nereti pārmet ideoloģijas trūkumu - tās vienojot tikai vēlme saglabāt varu. Zināms pamats šādai kritikai ir - Latvijas partiju saimē grūti saprast, kura ir labēja, kura - kreisa; konservatīvisms morāles un nacionālajos jautājumos it labi sadzīvo ar sociālistiskām idejām ekonomikā.
Kurš vairs saskaitīs, cik reižu izskanējuši paziņojumi par nepieciešamību Latvijā attīstīt uzņēmējdarbību, piesaistīt investīcijas... Un, šķiet, ikviena amatpersona, pamodināta kaut divos naktī, spēs pateikt, kas šī mērķa sasniegšanai nepieciešams.
Pagājušajā nedēļā aizsākusies vārdiskā duelēšanās starp Rīgas mēru un Vienotību vismaz pagaidām saturīguma un daudzveidības ziņā atgādina tekstus, kādus izrunā varoņi filmās, kuras rāda pēc pusnakts...
Valsts pirmās amatpersonas neizbēgami ir pastiprinātas uzmanības
centrā - kā tās runā, kā uzvedas utt. Latvijas Valsts prezidentam
jau vairākkārtīgi nācies uz paša ādas izbaudīt šo prasīgumu
(piekasīgumu?) - neba bez paša līdzdalības iemesla radīšanā. Tomēr,
lai gan joprojām uzskatu Bērziņu par pārliecinošu rekordistu starp
amatpersonām kategorijā "spēja nepabeigt teikumu", publiskajā telpā
mazāk zināmi un lietoti viņa gaitu fiksējumi liecina par šo cilvēku
arī gana daudz pozitīva.
Pēdējā laikā publiskajā telpā bieži lietots vārdu savienojums ir "jāuzlabo komunikācija". Šādu novēlējumu politiķi velta cits citam,
dažkārt kādā paškritikas lēkmē paši sev, valsts pārvaldei kopumā.
Ņemot vērā, ka sabiedrības informētība patiešām ir ļoti būtisks
nosacījums puslīdz jēdzīgai valsts funkcionēšanai, būtu noderīgi
arī saprast, kas ar šo vārdu savienojumu tiek domāts.