Andras Neiburgas negaidītā aiziešana ir lielais, melnais tukšums – tā viņa sauca melno caurumu, kas aprakstīts arī viņas stāstos. Taču šoreiz tas savā skumju atvarā iesūcis mūs – sērojošos. "Kā murgs, kā bezjēdzīgs sapnis, kas beidzas ar rīta iestāšanos." Mierinājumu nesniedz banalitātes, ka sāpes pāries, ka kļūs vieglāk, ka skumjas taps gaišas un tas viss, protams, prasīs laiku. Jo mēs, palikušie, negribam šo lielo, melno tukšumu. Mēs gribam Andru. Mēs gribam viņas "dzelteno prieku", taču vistuvāko draugu sāpes ir skaudras, jo jārod atbilde – kā lai dzīvo tālāk?
