Virtuālajā pasaulē, kurā cilvēks šodien pavada lielāko daļu laika, pārsteigumu tikpat kā nav – iesit tik meklētājā jebkuras lietas vai parādības nosaukumu, ko gribi atrast, un tev uzreiz izbirst meklētais. Sēņošanā šī metode neiet cauri. Vari visos iespējamos meklētājos rakstīt, cik gribi, "kur tagad ir baravikas?" vai līdzīgus pieprasījumus, neviens sēņotājs, ja vien viņš nav nolēmis atvadīties no savas sēņu vietas, jums koordinātes nedos. Tāpēc sēnes ir jāmeklē pašam, un te arī slēpjas sēņošanas pievilcība un azarts – līdzīgi kā makšķernieks skaidri nezina, kādu zivi no zemūdens pasaules izvilks, arī sēņotājs iepriekš nezina, ko mežā atradīs, un ikviena baravika, apšubeka vai rudmiese viņam būs priecīgs pārsteigums. Es pat teiktu, ka sēņošana šajā ziņā ir pārāka par makšķerēšanu, jo vēl nav izgudrotas sēņu eholotes, kas sēņotājam rādītu, kur baravika slēpjas un cik liela ir izaugusi.
Sēnes attapās oktobrī
Tāpat kā pati sēņošana, arī sēņu fotogrāfiju konkurss sniedz daudzus pārsteigumus. Kad Diena kopā ar akciju sabiedrību Latvijas valsts meži pirms deviņiem gadiem aizsāka konkursu Dienas sēne, darījām to ne bez zināmām bažām, jo sēnes, kuras, kā zināms, nav ne augi, ne dzīvnieki, mēdz uzvesties ļoti neprognozējami, un ir pat gadi, kad tās tikpat kā neaug vai arī aug tikai tajā brīdī, kad tev ir jābūt darbā un nav iespējas aizskriet līdz mežam. Pat Latvijas Dabas muzejs, kuram tradicionālās sēņu izstādes ir vispopulārākais pasākums jau kopš pagājušā gadsimta vidus, dažu gadu izstādes rīkošanu ir atcēlis tā iemesla dēļ, ka sēņu tobrīd mežos tikpat kā nav.
Tomēr šajos deviņos gados Dienas sēne ikreiz ir izdevusies. Kad nu sekmīgi noslēdzas arī Dienas sēne 2019, varam atklāti teikt: pat šogad izdevās! Jo vēl septembra sākumā dažā labā citugad bagātā sēņu mežā aina bija tāda, it kā sēnes uz zemeslodes būtu izmirušas, tik liels šovasar daudzviet bija sausums. Godīgi sakot, tādu iespēju mēs konkursā paredzējām jau pagājušogad, kad rakstījām: "Globālās sasilšanas aizstāvjiem ir tikai viens drošs veids, kā pierādīt latviešiem, ka globālā sasilšana tiešām eksistē: jāsagaida tāda vasara, kad karstuma dēļ Latvijā neaugtu sēnes. Ja tā notiktu, tad gan latvieši visi kā viens celtos un ietu globālās sasilšanas apkarotāju avangardā, tāpat kā viņu senči savulaik gāja strēlniekos. Jo sēņošana ir viena no latviskās identitātes būtiskākajām sastāvdaļām, ne mazāk būtiska kā dziesmu svētki. Sēņotāja tautastērpu latvietis velk katras vasaras beigās, nevis tikai reizi piecos gados, un pie atrastas baravikas viņš aiz prieka nedzied un nedejo tikai tāpēc, lai nenomīdītu savu sēņu vietu un nepiesauktu citus sēņotājus."
Vēl septembrī tiešām šķita, ka globālā sasilšana būs iestājusies un atņēmusi latvietim sēņošanas prieku, bet tad nāca oktobra sēņu sprādziens. Arī Latvijas vispazīstamākā sēņu zinātāja Latvijas Dabas muzeja mikoloģe Inita Dāniele šo sēņu gadu vērtē kā raibu: "Kad muzejam uz sēņu izstādes laiku vajadzēja, lai sēnes augtu, tad to nebija, bet šobrīd, tātad oktobra otrajā pusē, ir vienkārši pasakains sēņu gads daudzveidības ziņā, jo laiks ir ļoti silts! Kas attiecas uz ēdamajām sēnēm, šovasar bija ļoti daudz baraviku, kur tās auga, tur auga ļoti daudz. Protams, kad bija sausums, tad uz baravikām nevarēja cerēt arī tradicionālās baraviku vietās. Ja oktobra beigās uznāks sals, sēņu laiks beigsies."
Vaicāta, vai šogad mikologi nav atklājuši kādas Latvijai vai zinātnei jaunas sēņu sugas, Inita Dāniele saka: "Šobrīd vai katru dienu atklājam kādas jaunas sugas. Nupat vienu jaunu sugu, kurai latviskā nosaukuma vēl nav, atradu Rīgā, un muzeja tauriņu speciālists Nikolajs Savenkovs Papē atrada jaunu mušmiru sugu Amanita gemmata – lielu, skaistu, ar dzeltenu cepurīti. Jādomā, kā to nosaukt. Latvijā ir sastopamas kādas divtūkstoš augu sugas, bet sēņu sugu kopskaits te varētu būt vismaz 20 reižu lielāks. Tātad atrast jaunu sugu nav grūti, jo sēņu pētnieku mums nav daudz," stāsta Inita Dāniele un atklāj, ka pašlaik raksta grāmatu Latvijas sēnes. Tagad esot daudzām grāmatā aprakstītajām sugām jāpiemeklē fotogrāfijas. Šajā lietā noteikti varētu palīdzēt arī konkursa Dienas sēne dalībnieki!
Uzvar bērzlape!
Laikraksta Diena un a/s Latvijas valsts meži rīkotais fotokonkurss Dienas sēne 2019 turpinājās 12 nedēļu – no 26. jūlija līdz pat 18. oktobrim. Arī šogad visvairāk tika iesniegtas beku fotogrāfijas. Konkursam kopumā iesniegti 319 sēņu foto.
Fotokonkursa Dienas sēne 2019 galveno balvu – laikraksta Diena pilnā komplekta abonementu pusgadam – saņem Elvīra Lemenšoka! Autores fotogrāfija – bērzlape, kas atrasta Viļakas novada Stampaku purvā, – triju mēnešu balsojumā ieguva 957 balsis.
Banka dāvina monētu
Latvijas Banka konkursa noslēgumā triju vismākslinieciskāko sēņu foto autoriem dāvina īpašu balvu – jauno sudraba kolekcijas monētu Meža veltes. Monētas nominālvērtība ir pieci eiro, tā tika izlaista 17. oktobrī un veidota, cildinot Latvijas mežus, to sniegtās veltes un ar mežu saistītās tradīcijas (sēņošana, ogošana u. c.). Bijīga un vieda meža dāvanu – gan sēņu, gan ogu – ņemšana ir neatņemama latviešu sadzīves kultūras un etniskās identitātes sastāvdaļa, īpašs vasaras un rudens rituāls dabas svētnīcā.
Kolekcijas monētas Meža veltes grafiskā dizaina autori ir veseli divi – Edmunds Jansons (averss) un Edgars Folks (reverss) –, bet reversa plastisko veidojumu darinājusi Ligita Franckeviča. Monētas vienā pusē redzama Edmunda Jansona stilizēti veidotā sēne ar micēliju, bet otrā pusē – Edgara Folka zīmētais sēņotājs ar grozu, beka ar gliemezi, beciņa sūnās un aveņu ķekars. Monētas cena Latvijas Bankas kasēs un vietnē e-monetas.lv – 47,00 eiro, iegādes limits vienai personai – divas monētas. Monētas maksimālā tirāža noteikta četri tūkstoši eksemplāru, un trīs tūkstoši no tās nonāca tirdzniecībā 17. oktobrī. Monēta izgatavota Koninklijke Nederlandse Munt (Nīderlande).
Monētas iegūst Karīna Ezerniece, Juris Krastiņš un Linda Krupenkova. Balvas var saņemt Latvijas Bankā. Ar uzvarētājiem sazināsimies individuāli.
Karīnai Ezerniecei balvu pasniedzām viņas dzīves un sēņošanas vietā – Silakrogā. Jau tuvojoties Silakrogam, bija redzams, ka apkārtnē netrūkst izteiktu sēņu mežu. Ezernieces kundze atklāja, ka brīvdienās te netrūkstot arī sēņotāju, un brīdināja, ka šajos mežos esot ļoti viegli apmaldīties. Viņa pati gan nekad neapmaldoties: "Vienalga, kurā mežā mani aizvedīs, es tur baraviku atradīšu! Orientēšanās spējas man laikam ir no tēva. Viņš man arī iemācīja pazīt sēnes. Tētis bija šefpavārs uz kuģa, pusgadu nostrādāja un tad, kad bija mājās, gāja sēņot nedēļu no vietas ar diviem lieliem groziem."
Karīna Ezerniece sēņo jau vismaz 30 gadu. Kad viņa dzīvoja Čiekurkalnā, parasti ar vilcienu brauca līdz Krievupei, septiņos no rīta jau bija mežā un sēņoja līdz četriem. Silakroga apkaimē privāto mežu īpašnieki diemžēl pēdējos desmit gados savus mežus stipri izcērtot.
Šo gadu Ezerniece vērtēja kā ļoti labu baraviku gadu. "Jūlija padsmitajos datumos baraviku te bija neparasti daudz, gluži vai pļaut varēja. Ja ir baraviku laiks, lasu tikai tās. Jūs sakāt, ka Kurzemē nebija sēņu? Bija gan! Tagad Bērzciems un Mērsrags ir pilns baraviku." Gailenes Silakroga apkaimē labi augušas jūlija beigās un augustā. "Šogad tās bija lielas – gailenes kā neļķes!"
Sēnes, ko viņa nepazīst pietiekami labi, Ezerniece nes uz Dabas muzeju rādīt speciālistiem. Par vienu no visgaršīgākajām sēnēm viņa uzskata dižsardzeni. Samarinētās sēnes tiek vestas arī Karīnas māsai uz Briseli, viņa tur strādā jau 20 gadu. "Gājām tur ar suni pastaigāties, ieraudzīju pūpēžus, ko tur citi tikai fotografē, salasīju, pagatavoju un parādīju, cik tie ir garšīgi!" atcerējās Ezerniece.
Visas konkursā iesniegtās fotogrāfijas līdz pat nākamajai sēņošanas sezonai varēs aplūkot www.diena.lv/sene. Un tad jau būs klāt arī jubilejas – desmitā – Dienas sēne!
Itamars Toledano