Dēliem patīk, ka mūsu draugi brauc ciemos. Baznīcā iedibinātās attiecības parasti tiek nostiprinātas ar kādu materiālu vērtību - nereti naudas našķiem. Turklāt apdāvināti tiek visi brāļi, tā teikt, kristīgi (vai brālīgi). Vecāku lūgumi nelutināt bērnus ar biežām apdāvināšanām konsekventi netiek ņemti vērā.
Krustvecāki apdāvināšanu parasti plāno tik iejūtīgi, ka brāļu starpā ierastie strīdi par to, kuram tiek vairāk, labāk, lielāks, košāks utt., parasti izpaliek.
Bet vienu reizi gadījās citādi. Gaidījām ciemos draugus. Mēs ar cienastu un vīnu, bērni ar nepacietību. Pēc apsveicināšanās un no vecākiem paslepus bērnu plaukstās iespiestām naudiņām sēdāmies pie galda. Puikas pazuda savās istabās. Bija dzirdama skaidrošanās, bet ne kašķis. Pēc maza brīža Antons sārtiem vaigiem pieslīdēja pie krustvecākiem un, sirsnīgi apkampdams viņus, skaļi un skaidri noteica: "Paldies par latu divdesmit!"
Tad sākās. Draugi spraigi diskutēja. "Es teicu, ieslēdz mašīnā gaismu un apskaties, kas tev tai makā," purpināja krusttēvs. Krustmāte taisnojās, ka viņai neesot bijušas brilles līdzi un pa to tumsu jau lāgā nevarot redzēt. Tika ķerts pie makiem un meklēta sīknauda. Antons tikmēr vēsā mierā noskatījās uz pieaugušo rosību. Dabūjis vienu latu un atvainošanos, apmierināts devās pie brāļiem.
Izrādījās, ka apdāvināšanai bija paredzēti divi lati "uz brāli". Pēc dāvinājuma saņemšanas, salīdzinot naudiņas, atklājusies nepiedodama netaisnība - diviem brāļiem pa diviem latiem, trešajam vien lats un divdesmit santīmi. Lai novērstu aplamību, tika izvēlēta metode ar publisku kļūdas norādīšanu. Izrādījās, ka darbojas. Racionāli un ar izdomu.
***
Jauna Privātās dzīves diskusija 1.aprīļa joks
Sācies pavasaris un tuvojas 1.aprīlis, tāpēc Privātās dzīves diskusijai piedāvājam priecīgāku tēmu. No jums, lasītāji, gaidām stāstus ne tikai par 1.aprīļa, bet jebkuriem jokiem un pārpratumiem, kas dzīvē gadās arī gada citās dienās.