Vispirms nomainītas durvis, un pēc pirmās ziemas, kad aizkari pie aizvērtiem logiem plīvojuši vējā - arī logi. Nepatīkamākais bijis ilgā un grūtā atbrīvošanās no vecās siltumizolācijas - stikla vates - atlieku klātbūtnes. Toties grīdas izpēte atklājusi negaidītu dārgumu - zem vairākām krāsotām preskartona kārtām bija lieliska koka grīda, kurai nebija jāmaina ne dēlītis. Slīpēta un gaiši lakota, tā ir labākais pamats bērnu basajām pēdām. Kopā remonts, iekļaujot vēl elektroinstalācijas maiņu, sienu un griestu krāsošanu, izmaksājis 2000 latus.
Lai iegūtu vairāk telpas, Eisaki nojaukuši padomjlaika dzīvokļu standartu - iebūvētos virtuves skapjus. Katru pēdu viņi izmanto racionāli, pedantiski izplānojot vajadzīgo vietu un Jānim pašam konstruējot plauktus un skapjus. Mazākās mēbeles aprīkotas ar ritenīšiem, lai to izvietojumu telpā varētu viegli mainīt.
Ziepniekkalna vecākā daļa ap Daces, Jāņa un viņu divu meitu mājvietu ir zaļa, namā ir daudz ilgdzīvotāju, tāpēc slēdzamajā kāpņu telpā valda mājīga noskaņa, auklīte pie ģimenes agrāk nākusi tepat no pirmā stāva. Nama gadu stāža mīnusi ir ik pa laikam notiekošās avārijas ūdensvadā vai kanalizācijā, jo infrastruktūra kopš uzcelšanas nav nopietni remontēta. Apsaimniekotājs šim namam ir kārtīgs, mēģinājis noorganizēt renovāciju, kas uzlabotu ēkas stāvokli, taču daudzos vecāka gadagājuma iemītniekus esot grūti pierunāt uz kredītsaistībām. Dace un Jānis siltināšanu uzskata par ļoti vajadzīgu, jo viņu dzīvoklim ir trīs ārējās sienas un mājas galā jau iedzīvojies pelējums, kurš pagaidām tiek nīcināts ar ķīmiskiem līdzekļiem. Dzīvokļa dislokācija piektajā stāvā ar nemainīto padomjlaika apkures sistēmu nozīmē arī to, ka vasarā tajā ir karsti, bet ziemā, ja vēl vējš iegriezies no nelabvēlīgas puses - pavēsi. Par galveno dzīvokļa mīnusu Jānis gan smejot sauc tā atrašanos Rīgā un ar laiku meklēšot iespēju ģimenei pārcelties uz plašāku mājvietu ārpus pilsētas.