Bez romantiskiem apsvērumiem
101 gadu vecā divstāvu ēka, kuras augšstāvā Jūlijas ģimene — vīrs,
meita un māmuļa — nopirka trīsistabu dzīvokli, gan nav viena no
nedaudzajām rūpīgi atjaunotajām Pārdaugavas koka ēkām, kādas sastopamas
Āgenskalnā, Kalnciema ielā vai Ķīpsalā. Šis ir pavisam parasts nams ar
daudzām (bet ne visām!) raksturīgākajām veco koka ēku problēmām. Gan
ārēji paplucis, un, kā saka Jūlija, "pērkot dzīvokli, nedomājām, ka tik
daudz laika, līdzekļu un spēka būs jāiegulda, mainot visas
komunikācijas, ierīkojot jaunu, ar elektrību darbināmu apkures
sistēmu". Tomēr saglabātas vecās podiņu krāsnis, kuras Dzerkaļu ģimene
kurina drēgnākās pavasara un rudens dienās, kad pastāvīga apkure vēl
nav vajadzīga. "Tagad esam lepni par visu, ko sienu, griestu, grīdu un
krāšņu atjaunošana un labošana mums iemācījusi," saka Jūlija. Sākumā
pamatdarbus veicis vīrs Ainārs pats, lai gan viņa pamatnodarbošanās ir
citā — bīstamo atkritumu, ne celtniecības biznesā.
Ģimenes izvēli par labu koka mājai nav noteikuši ne dzīvesstila, ne
romantiski motīvi, drīzāk pragmatiski apsvērumi. No Siguldas, kur
atradies Jūlijas mammas agrākais dzīvokli, izbraukāt uz Pārdaugavu, kur
vīram darbs un meitai skola, bija sarežģīti. Kādu brīdi mitinājušies
īrētā mājoklī, Dzerkaļi nolēma beidzot pirkt kaut ko savu. "Mikrorajonu
blokmājās dzīvot negribējām. Jauno projektu pirms trīs gadiem
Pārdaugavā tikpat kā nebija. Vienīgais — Top māja Nometņu ielā — mums
bija par dārgu, to nevarējām atļauties." Tā nu viņi pēc sludinājuma
izvēlējušies šo 82 kvadrātmetru dzīvokli par Ls 26 000. "Mums bija
svarīgi, ka otrais stāvs, taču dzīvoklim ir atsevišķa ieeja un kāpņu
telpa, varam izmantot bēniņus un mājā vispār ir tikai pieci dzīvokļi,
tātad pieci kaimiņi."
Koka māju hierarhija
Jūlija piebilst, ka arī koka namiem ir savs hierarhiskais dalījums
ielas un sētas mājās. Ielas namos, kādā dzīvo Dzerkaļu ģimene, parasti
mīt turīgāki iedzīvotāji, kam rūp mājas apsaimniekošana. Pagalma mājas
biežāk esot "sociāli švakākas". Tā ir arī Dzerkaļu gadījumā. Dzīvi gan
sarežģījot fakts, par ko viņus pirms dzīvokļa pirkšanas neviens nav
brīdinājis. Abas — gan ielas, gan sētas māja — formāli ir ar vienu
numuru. Līdz ar to ielas mājas iedzīvotāji nevar ne nodibināt savu
apsaimniekošanas biedrību, ne arī paņemt bankā kredītu, nevienojoties
ar sētas nama iemītniekiem, bet pēdējos šādas lietas neinteresējot. Kā
to risināt, Jūlija kopā ar kaimiņiem pagaidām nav izdomājusi, un te
pagaidām nav palīdzējusi ne pašvaldība, ne nevalstiskās organizācijas.
Tik un tā viņa teic: "Neko nenožēlojam. Tagad ar prieku skatāmies uz
Mārtiņa baznīcas kokiem, nevis kādas blokmājas pretējos logos."