Tviterpērles: Izmisušas pārdevējas un 100 latu banknotes

ka pamatmasa ne uzņemejus ne pārdevejus par cilvēkiem neuzskata. galvenais ka pašiem labi. slinkums aizvilkties līdz bankai vai pastam naudu samainit.

Padomju Latvijā pēckara laikā naudai bija ūdenszīme - Ļeņina portrets, kam bieži ar adatiņu izdūra acis,. norēķinoties ar tādu naudas zīmi varēja nokļūt pie baltajiem lāčiem.

Pirms pāris dienām iegāju Maksimā pēc maizes un lētajiem ābolīšiem. Jau tā sajūta nelāga par boikota pārkāpšanu (iepirkos pirmo reizi pēdējā pusotra mēneša laikā un sajutos kā streiklauze, kolaboracioniste). Gatavojos maksāt ar karti, bet citi pircēji kā kurš. Pie plauktiem dzirdēju, ka krievi kaut ko diskutē, cik kas maksā "jevro" un cik kas "kapeikās" (ej nu sazini, ko viņi ar to domāja). Pie kases viens dusmīgs babulis, kā no sādžas izlīdis, iedod kasierei desmit eiro, kasiere to pārbauda uz sava aparāta, kas aizdomīgi nopīkst, un babulis jau satraucas un krieviski saka, ka viņa to naudu esot bankā dabūjusi un ja būšot viltota, "ja ih ubju!". Stāvēju saviebtu seju pie kases un sajutos kā padomju laikos... Agrāk jau reti gāju uz Maksimu, bet tagad iešu vēl retāk. Tagad tur pārsvarā tikai pabriesmīgs krievu kontingents iet.

Jaungadu sagaidīju Latgalē. Pirmajā eirodienā dusmīga pārdevēja vienīgajā ciema veikalā uzstādīja ultimātu - vai nu iepērcies par visiem desmit latiem, vai maksā ar eiro. Labi, ka kartes pieņēma.

Blēņas.

notiekošais nepārprotami norāda,cik mēs katrs cienām citus un arī sevi.

Kaut kādas stulbības.