"Ja es dzīvotu daudzstāvu namā, vispār neietu ārā - tur jau nav,
kur iet!"
"Es neceltu mājas, augstākas par 3-4 stāviem!"
"Rīgā vajag daudz vairāk gājēju pāreju, bet tādas, kur mašīnas
apstājas, vai arī ar luksoforiem."
"Pilsētā vajag daudz vairāk bērnu rotaļu laukumus. Tajos vajag
drošas lietas, ne tā kā tagad - uz dzelžiem var savainot rokas un
mazāki bērni viegli var nokrist no slidkalniņiem vai trepju
augšas."
"Visnedrošāk Rīgā ir iet pašiem uz kino - tajā rajonā daudz visādu
cilvēku un jāiet caur tuneli!"
Šādi domā 9-12 gadu veci bērni, kuriem pajautāju par Rīgu.
Bet ko saka Rīgas apbūves noteikumi par vietu bērniem - vai ir
cerības, ka kļūs labāk? Vienīgā vieta, kur pie ēkas iestādīt koku
(vai tajā bērni drīkstēs kāpt?) vai izvietot rotaļu laukumu, ir
brīvā teritorija.
Pirmais brīvo teritoriju paradokss: jo augstāka
ēka, tātad - jo vairāk cilvēku tajā dzīvo, jo mazāka brīvā
teritorija tiek prasīta.
Otrais brīvo teritoriju paradokss:
augstceltnēm brīvā teritorija drīkst būt ekobruģa šķirbas. Tas
notiek atbilstoši apbūves noteikumiem. Ja transportlīdzekļu
stāvvietu segumam ir ekoloģisks risinājums, tad 30% no stāvvietas
aizņemtās platības ir tiesības ieskaitīt brīvajā teritorijā
(3.15.7. punkts). Plānotājs var aprēķināt, cik lielu veidot ēkas
apbūves (stāva) platību, lai visa teritorija ap ēku būtu tikai
stāvvietas ar ekobruģi un brīvā teritorija skaitīsies vienkārši
trešdaļa no tām.
Priecē fakts, ka daudzi attīstītāji ir iezīmējuši vietu, daži arī dzīvē izveidojuši bērnu rotaļu laukumus pie ēkām, neskatoties uz to, ka pilsēta par šīs sabiedrības grupas vajadzībām neko nav minējuši kopējos "spēles noteikumos". Tomēr prakse rāda, ka arī brīvai teritorijai ir nepieciešams plānojums, un tas var būt labs vai neizdevies (konkurss par skvēra plānojumu starp Brīvības un Tērbatas ielām). Ilgus gadus speciālisti runāja par nepieciešamību humanizēt padomju laika daudzstāvu dzīvojamos rajonus. Nu šīs runas ir pieklusušas, un tiek apstiprināti arī jaunie projekti, kurus var droši saukt par nehumāniem, vienkāršotiem silueta plānojumiem.
Pilsētas apbūves noteikumos ir nepieciešamas konkrētas prasības tādas vides veidošanai, kura būtu labvēlīgāka cilvēkiem, ne automašīnām (manuprāt, pirmā humānisma iezīme). Piemēram, rādītājs, vai 300 metru jeb 10 minūšu attālumā no katras dzīvesvietas ir pieejama vismaz pushektāru liela zaļā zona, ir dzīvesvides kvalitātes mēraukla daudzās Eiropas pilsētās. Turklāt zaļajai zonai ir jābūt brīvai no automašīnām, ne tā kā to varam vērot priviliģētajā bezmaksas stāvvietā Rīgas Kongresu nama parkā pie Valdemāra ielas.
Pilsētplānotājiem Eiropā jau vairākus gadus notiek konference Childstreet jeb Bērnu iela, kur lielāka uzmanība tiek ievērsta jautājumam, kā ielu jeb apkaimi padarīt draudzīgu arī bērniem. Viņu dzīve nav tikai bērnistabā un rotaļu laukumā, iela un visas apkārtnes organizācija rāda, vai mēs bērnus un citus cilvēkus ārpus mašīnām uztveram par līdztiesīgu pilsētas sabiedrības daļu. Diemžēl šajā jautājumā Rīgā nav pārāk iepriecinošas pazīmes, drīzāk otrādi.
Piemēram, jaunākais un modernākais pilsētas infrastruktūras objekts - veloceliņš no Centra uz Mežaparku dažviet ir bīstams gājējiem un velobraucējiem, it īpaši bērniem. Veloceliņa un apvienotās ietves krustojums ar Kokneses prospektu un dažām citām ielām ir sliktāk aprīkots par jebkuru gājēju pāreju, jo autobraucējam nav nevienas norādes, ka ceļu var šķērsot gājēji vai velobraucēji.
Savukārt paredzētais augstceltņu bums Rīgā liek padomāt par ģimenēm ar maziem bērniem. Dvīņu ratus liftā var ielikt (ja vispār var) tikai stāvus. Ja Jūs esat mājās viens ar bērniem, cik ilgi riskēsiet atstāt bērnus vienus dzīvoklī, lai dabūtu lejā vai augšā ratus? Pazīstu divas dvīņu māmiņas, kuras divus gadus pastaigā gāja apmēram tikai brīvdienās, jo vienas ar bērniem ārā netika.
Šī raksta mērķis nav meklēt nepilnības, jo ir daudz labu piemēru. Tomēr kopējai tendencei būtu jābūt, ka ne tikai izņēmuma gadījumos padomājam par bērniem pilsētā starp mums un mašīnām, par cilvēkiem ar citādām vajadzībām un par dažādām vērtībām. Arhitektiem labu projektu veidošanā ir jādomā arī tālāk par dzīvokļa plānojumu un autostāvvietu skaitu. Varbūt vērts piesaistīt citus speciālistus?