Draudzenes Lauras vecāki jau sen bija ieplānojuši doties uz Krieviju — uz Samaru, pilsētu pie Volgas, lai apciemotu radus. Arī mēs jau bijām ieskaitīti šajā ceļojumā, dokumenti nokārtoti, vīzas sagatavotas, viņā galā ekskursijas izplānotas. Bet viss pa īstam sākās tikai tad, kad uzzinājām, ka brauciens ar plānoto transportlīdzekli vilcienu no Rīgas uz Samaru cauri Maskavai un atpakaļ, kopā 4000 kilometru, izmaksās vismaz 600 latu. Un tās nebūt nebija dārgākās biļetes...
Ātri parēķinot, secinājām, ka, ceļojot ar automobili, izmaksas samazinātos vismaz uz pusi, vislabākajā gadījumā pat par 75%. Protams, mani uzreiz iekārdināja doma izbraukt cauri Krievijai uz četriem riteņiem — pēdējos četrus gadus mēs katru vasaru bijām devušies garā un bieži vien piedzīvojumiem bagātā autobraucienā. Nordkaps, Stambula, varbūt beidzot arī Maskava un Samara?
Autoceļojums var sākties!
Domāts — darīts. Nezinu, kā, bet šajā avantūrā izdevās iesaistīt arī Lauras vecākus, turklāt mēs pat tikām pie viņas brāļa automašīnas — ekonomiska un ietilpīga Audi A4 Avant 1.9 turbodīzeļa. Mazliet, protams, biedēja skarbā kaimiņlielvalsts realitāte — gan ceļu kvalitāte (tās trūkums?), gan šausminošie nostāsti par lielceļu pirātiem un citām briesmām, bet mēs aukstasinīgi palikām pie uzskata, ka, izmantojot tikai lielos ceļus un tikai gaišajā diennakts laikā, nesaskarsimies ar minētajām problēmām. Šīs teorijas pamatā galvenokārt bija pirms brauciena veiktā izpēte, apklaušinot Krievijas apceļotājus un izurbjoties cauri pāris tonnām ceļojumu aprakstu un personīgo atsauksmju interneta forumos.
Mūsu ceļojums sākās Rīgā četros no rīta. Automašīnā bija četri braucēji, divas paaudzes, vecāki un bērni, kā arī profesionāls navigators — pļāpīga Tom Tom navigācijas sistēma ar Krievijas karti atmiņā, kuru drīz vien atzinām par pilnvērtīgu ceļabiedru un pat devām vārdu Imants par godu balss īpašniekam. Pirmos pārsimt kilometrus man nācās pierast pie nesteidzīgā dīzeļa, kas tomēr atšķīrās no ikdienā lietotā jaudīgā un asā benzīna dzinēja. Vēl Latvijā mums gadījās pirmais nopietnais strīds ar navigatoru — Imants mūs izdzina pa putekļainiem un bedrainiem Vidzemes lielceļiem, izvairoties no, viņaprāt, neuzticamās Daugavpils šosejas. Pēc pārdesmit kilometriem neizturējām, ņēmām lietu savās rokās un paši aizstūrējām līdz Daugavpils šosejai. Guvām vērtīgu mācību — navigācijas sistēmai pilnībā neuzticēties, bet izmantot to kā vērtīgu palīgu, galīgo lēmumu pieņemšana jāatstāj pašu ziņā.
Pāri robežām paceltu galvu
Šā vai tā beidzot sasniedzām Latvijas un Krievijas robežu Zilupē un sastapām tur mīīīlzīgu kravas auto rindu, kas stiepās kilometriem tālu. Diemžēl drīz apstājāmies garā jo garā vieglo automobiļu rindā. Kā noskaidrojām pēc neilgas, bet šokējošas ekskursijas, tās garums mērāms aptuveni 15 stundās — daudz vairāk, nekā bijām plānojuši.
Iespaidi par pierobežu ir diezgan baisi: atkritumiem pilna grāvmala, mobilās tualetes, kuru atrašanās vietu var noskaidrot ar aizsietām acīm, ceļmalā mašīnu rinda, kas pārvērtusies par vietējo guļamrajonu, visapkārt dziļi nomākti un saguruši cilvēki. Reizēm garām pabrauc policijas mašīna, kas gan vairāk atgādina starptautiskos novērotājus Afganistānā.
"Ekskursijas" laikā mums vairākas reizes piedāvāja nopirkt vietu rindā, bet mēs, mūsdienu Rietumu kultūras bērni, interneta reklāmu izmācīti, protams, riebumā novērsāmies. Tomēr vecāku dzīves pieredze un elastība izglāba mūs no 15 stundu nīkšanas garajā rindā — Lauras tētis par 80 eiro vienojās ar kādu priekšā gaidošo "labo cilvēku", ka tas tomēr šodien nebrauks pāri robežai, bet palaidīs mūs savā vietā. Tādējādi sanāca gaidīt tikai kādu stundu, līdz iedegās zaļais signāls un iebraucām robežpārejas kompleksā. Tiesa gan, pagāja vēl četras stundas, kamēr skrupulozi tika pildīti sarežģīti dokumenti, līdz patiešām šķērsojām robežu. Galu galā nomocījušies, bet priecīgi par panākumiem beidzot startējām Maskavas virzienā.
Visos autoceļojumos mani ir pārsteigusi atziņa, ka aiz robežas parasti ir pavisam citādi nekā pirms tās. Tā arī šoreiz — jau pirmie kilometri pa Krievijas izbraukāto, neapzīmēto asfaltu zaļo, mežaino pakalnu pakājē bija pilnīgi cita pasaule. Arī ceļojot tālāk, Krievija saglabāja raksturīgos vaibstus. Tiesa, kā mēs kādā brīdī vienojāmies — Krievijas ainavas lielākoties ir ļoti līdzīgas Latvijas ainavām, tikai tur viss ir daudz, daudz plašāks. Mums ir māja pie mājas turpat katra pakalna galā, Krievijā — desmitiem kilometru tukša ceļa līdz nākamajai puspamestajai sādžai. Latvijā ir lielāki un mazāki labības lauki, Krievijā — maizes jūras un okeāni. Mūsu mežos var pastaigāties, Krievijas mežos — apmaldīties un nomirt.
Krievijas ceļi un ceļotāji
Par ceļiem. Tie ir ļoti slikti. Sākumā es biju pārsteigts, cik tie tomēr ir labi, jo biju iedomājies kaut ko trakāku. Bet, objektīvi skatoties, tie ir tik briesmīgi, kā varētu gaidīt. OK, tur nav tādu pusrata dziļuma caurumu kā Rumānijā, toties gandrīz visa šoseja ir caurvilkta ar dziļām risēm, kurās iebraucot mašīna nozvalstās kā laiva uz kutera sacelta viļņa. Bail pat domāt, kas notiek lietū vai — vēl trakāk — ziemā, kad tajās nāves gropēs sakrājas lietusūdeņi, sniegs vai pat ledus. Man šķiet, ka zemāka mašīna šeit dažviet uzkārtos uz vēdera un paliktu kā bruņurupucis, bezspēcīgi tirinot kājas. Vissliktākais ceļa posms bija Tveras apgabalā — tur ceļš izvagots vēl ar dziļām perpendikulārām plaisām, pāri kurām braucot jūties kā vilcienā — tuktuk, tuktuk, tuktuk... Un tā desmitiem, simtiem kilometru. Vēlams turēt acis plati vaļā, jo dažkārt ātrums jāsamazina pēkšņi un strauji, lai izvairītos no sasistas riepas vai — ļaunāk — no sabojātas piekares, pārsista motora kartera. Brīžiem lielus gabalus nācās nobraukt vidēji ar 50 kilometriem stundā. Tad vēl bezgalīgi garie un apnicīgie ceļu remonti ar milzu sastrēgumiem...
Tomēr ar ceļu var sadzīvot — lielākoties tas ir diezgan normāls, un ikvienam, kas braucis pa mūsu pašu Vidzemes šoseju, rises nesagādātu tik lielu pārsteigumu. Daudz vairāk jāuzmanās no pārējiem ceļu satiksmes dalībniekiem — automašīnām, fūrēm, velosipēdistiem, gājējiem, suņiem un, iespējams, govīm. Kā jau gaidāms, tie uzvedas haotiski, neskaidri, nedroši, bīstami, draudīgi, biedējoši, nelaipni un atklāti agresīvi. Es ievēroju slaveno likumu DDD jeb "Dai dorogu duraku"* un centos būt maksimāli pretimnākošs, pielaidīgs un laipns. Apdzīt mašīnu, kas apdzen mašīnu, kamēr pretī brauc vēl divas citas mašīnas, kas viena otru apdzen, te ir diezgan normāla parādība. Esiet gatavi iepazīties arī ar karstasiņu džigitiem žiguļos, kas savus dzelzs rumakus trenc ar 140 kilometriem stundā (šķiet, šo automobiļu maksimums), lai pēc pārdesmit kilometriem uz brīdi apstātos ceļa malā, ar drāti kaut ko palabotu un atkal turpinātu lidojumu. Ļoti bīstama ir vietējo tradīcija braukt bez ieslēgtām gaismām. Tā kā pa dienu gaisma nav obligāti jāiededz, daudzi arī vakaros par to piemirst... Katrā ziņā tas ir viens no iemesliem, kāpēc Krievijā nebraukt pa nakti — nevar laikus pamanīt bedres un mašīnas bez uguņiem.
Menti asarām netic
Īpašs vārds par satiksmes uzraugiem miličiem. To Krievijā ir ka biezs. Tik daudz mentu Latvijā nekad es neesmu redzējis. Katrā sevi cienošā apdzīvotā vietā vai pie krustojuma, bet katrā ziņā ne retāk kā ik pa 20 kilometriem ceļmalā ir tā sauktais DPS jeb postenis, kur milicis pēc izvēles aptur kādu satiksmes dalībnieku un pārbauda dokumentus vai izspiež kukuli. Līdzās šiem stacionārajiem punktiem darbojas arī mobilās patruļas. Lai gan dažām no tām rokās redzēju fēnam līdzīgus priekšmetus, brauciena laikā sapratu, ka principā uz Krievijas ceļiem var darīt dajebko -— braukt, cik vien ātri gribas, ignorēt jebkuru zīmi vai veselo saprātu. Ir tikai viens izņēmums, nāves grēks, ko neviens nekad nedrīkst pārkāpt. Tas ir — apdzīt tur, kur tas aizliegts. Pārkāpjot šo noteikumu, draud bargi naudas un cita veida sodi, kā iznāca uzzināt no personiskās pieredzes. Kādā asprātīgi izplānotā ceļa posmā ceļa zīmes "Apdzīt aizliegts nākamos 800 metrus" darbības zonā aptuveni 750 metru no zīmes, sākoties pārtrauktai līnijai, mani gaidīja smaidīgs milicis, kamēr es pa otro joslu izmisīgi dzinu kādu lēnu fūri. Fakts, ka braucām ar Audi, Eiropas Savienības numuriem un mums vēl liels gabals priekšā, nāca tikai par sliktu, un pēc sākotnējiem draudiem — atņemt tiesības uz vietas — mēs pēc pusstundas vienojāmies par pieciem "stabiem"
(Ls 80) mentu bagāžniekā. Par laimi, tas gan arī bija vienīgais starpgadījums ceļojumā — vēl divas reizes mūs apturēja pārbaudīt dokumentus, bet neko, par ko piekasīties, neatrada, jo u meņa vsje dokumenti v porjadke**!
Laipni lūdzam Samarā!
Pēc divām dienām, nobraukuši 2000 km, laimīgi nonācām Samarā, kas ir iespaidīga miljonu iedzīvotāju pilsēta Krievijas likteņupes Volgas krastos. Pilsētā vēdī diezgan spēcīga padomijas dvesma, pelēkas ķieģeļu mājas, saplaisājuša asfalta ielas, visapkārt Purvciema panorāma. Tomēr ik pa brīdim cauri izlaužas ultramodernu un bagātu namu asni, krāšņas un iespaidīgas villas, zaļi parki upes krastos un mūsdienīgi hiperlielveikali nomalēs. Pilsētā ir daudz interesantas un pat skaistas padomju laika arhitektūras, brīžiem modernais atklāti saduras ar veco un pelēko. Kā visur Krievijā, ielas šeit ir platas, tomēr arī automobiļu plūsma ir tikpat varena, un nereti satiksme iestrēgst lielos korķos. Sabiedriskais transports ir diezgan nolietots, un to mēdz izmantot ļoti daudz cilvēku. Mums bija fantastiska iespēja spiesties autobusā, cīnoties par vietu zem saules ar elkoņiem, un pēc tam, kad sakāpis vēl pussimts cilvēku, beidzot saprast, kā jūtas šprotes slavenajos Rīgas konservos.
Volga šeit ir tik milzīga, ka pār to nav īsti kārtīgu tiltu, un pilsēta patiesībā ir tikai vienā krastā — otrs ir diezgan mežonīgs dāču un kempingu rajons. Toties upe šeit ir kā visplatākā iela un autostrāde — pa to aktīvi kursē upju tramvajs, kuģīši, ūdensmotocikli, laivas, pat lieli kruīza kuģi un, protams, industriālās transporta baržas. Karstajās vasarās gandrīz visa pilsēta katru dienu dodas uz pilsētas pludmali un (burtiski) plecu pie pleca, muguru pie muguras veldzējas ūdenī. Šeit, upes krastā, norit īstā dzīve — cilvēki peldas, spēlē bumbu, pastaigājas, ēd saldējumu, pērk suvenīrus. Liekas, esi nonācis padomju 50./60.gadu filmās par Volgu — garām pačāpo vīrs ar mērkaķīti, un piepeši uzradies orķestris spēlē pazīstamas melodijas.
Ne tā kā mājās
Samaru izstaigājām krustu šķērsu: laukumi, parki, pieminekļi. Uzkāpām Plikajā kalnā, nokāpām Staļina bunkurā, izbraucām pa Volgu ar kuģīti, iegriezāmies Kosmosa muzejā. Galu galā bijām pat kino, kurā ienākot mūs pārsteidza metāldetektors un iznākot — milzīgs duncis, kuru kāds apmeklētājs nodeva glabāšanā, kamēr devās uz seansu.
Vislielākais kultūršoks man Krievijā bija kapsētas apmeklējums. Nezinu, kā citur, bet tajā kapsētā, kurā bijām un kura, starp citu, atrodas mazdārziņu rajonā, kapi rakti lapu koku mežā, kas aizaudzis ar zāli un krūmiem pieaugušam cilvēkam līdz krūtīm. No garās zāles laukā spraucas tikai metāla sētas ap katru kapu un akmens pieminekļi, katrs ar bildi. Cauri kapiem vijas šaurs asfaltēts ceļš vienas mašīnas platumā, kas, šķiet ierīkots neatkarīgi no kapu plānojuma, jo daži kapi pašā ceļmalā pa pusei pazūd zem tā seguma un neuzmanīgāks autovadītājs var nolauzt spoguli gar kādu krustu.
Apmeklējām arī netālo (~80 km) Toljati — Krievijas autorūpniecības galvaspilsētu. Tieši no šejienes nāk slavenais padomju auto žigulis, pazīstams gan kā VAZ, gan LADA. Toljati ir mazāka nekā Samara, tā faktiski ir no jauna uzcelta pilsēta. Ielas tajā ir vēl platākas un plānojums — kā ar lineālu novilkts. Patlaban tur būvē daudz blokmāju, kas visas vairs nav pēc viena parauga gatavotas sērkociņkastītes, bet ar atšķirīgiem dizaina elementiem, dažas ar tornīšiem, citas mazliet neparastas formas. Apmeklējām arī grandiozo Tehnikas muzeju. Tajā var redzēt padomju militāro un civilo tehniku plašā klāstā — sākot no amfībijām, tankiem, lidmašīnām un beidzot ar milzīgiem helikopteriem, vareniem radaru torņiem, bruņuvilcieniem un pat īstu zemūdeni!
Sarežģītā krievu dvēsele
Apskatījām ne tikai tūrisma objektus, bet iepazinām arī cilvēkus un mazliet iejutāmies Krievijas ikdienā: lielveikalos mūs šad tad bez brīdinājuma un atvainošanās taranēja nīgru pircēju ratiņi, par iekļūšanu sabiedriskajā transportā, kā jau teicu, notiek īsta fiziska cīņa; dažos veikalos pārdevējas šķita neapmierinātas, ka esi izvēlējies tieši viņu uzņēmumu, un, ik pa laikam stāvot rindās (diezgan ierasts fenomens), nācās saskarties ar "priekšā līdējiem" un "cīnītājiem par taisnību", divām savstarpēji naidīgām un vienlīdz kaitinošām grupām. Arī par kārtīgajiem vāciešiem šejieniešus nenoturēsi — iztukšotas alus pudeles vienkārši pazūd aiz borta Volgā, vienreizējie papīra trauki paliek kur pagadās, pilsētas taksofoni — iznīcināti, visapkārt sauleņu čaumalas, papīri, plastmasas pudeles...
Savukārt namamāte, kas mūs uzņēma, katru vakaru cēla galdā unikālas pašas gatavotas delikateses, atdeva savu dzīvokli mūsu rīcībā un vienmēr viesu intereses lika pirmajā vietā. Ikviens, ar kuru nonācām tuvākā saskarsmē, demonstrēja slaveno krievu sirsnību, bija draudzīgs, laipns un runātīgs.
Es soļoju pa Maskavu
Izceļojušies mazliet vairāk par nedēļu, devāmies atpakaļceļā. Pirms atgriešanās dzimtenē bijām ieplānojuši paviesoties Maskavā un veltīt tai veselu dienu. Labi, ka bijām Samarā sameklējuši interneta kafejnīcu (tās tur jāmeklē ar uguni) un atraduši pāris hoteļu adreses Maskavas nomalē netālu no lielā apvedceļa un tuvu metrostacijai. Jau tuvojoties megapolei, iestigām garos sastrēgumos un beigās sarežģītajā autostrāžu jūklī paļāvāmies tikai uz Imantu. Veiksmīgi nokļuvām hotelī guļamrajona vidū. Novietojuši mantas un mašīnu aiz trīs metrus augstas dzeloņdrāšu sētas, jutāmies droši izdarīt to, ko nepaveica vācieši, — iekarot Maskavu.
To arī paveicām. Apmeklējām klišejiskus Maskavas objektus: Sarkano laukumu, Kremli, Arbatu, GUM, Ļeņina kalnus un Maskavas Valsts universitāti, nopirkām samērā lētus suvenīrus turpat Kremļa piekājē un nofotografējāmies visur, kur vajadzēja. Izbraukājāmies ar metro līdz nelabumam — vienreiz nopirkuši biļetes, negājām vairs laukā, bet ceļojām pa apakšzemi. Katrā interesantā pieturā kāpām ārā, lai priecātos par freskām, mozaīkām, gleznojumiem vai skulptūrām, kā arī vienkārši par staciju arhitektūru. Maskava ir pilnīga cita Krievija. Iespējams, tā pat nav Krievija, bet Eiropa.
Mājup
Tālāk ceļš veda tikai mājup. Robežu izdevās šķērsot ātrāk un nesāpīgāk, nekā turp braucot, arī rindas Latvijas pusē nez kāpēc bija sarukušas gandrīz nenozīmīgas, salīdzinot ar redzēto pirms divām nedēļām.
Bijām bezgala priecīgi, atgriezušies Latvijā un — arī Eiropā. Lai cik eksotiska, lai cik vienkārša vai valdzinoša būtu Krievija, jāatzīst, Latvijā es jūtos daudz labāk. Man šķiet, Krievijas kolorītu vislabāk raksturo atskārsme, atgriežoties dzimtenē, — Latvijā ir vislabākie ceļi un vismīļākie, pretimnākošākie, saprātīgākie un draudzīgākie policisti pasaulē.
*Dod ceļu muļķim.
**Man visi dokumenti ir kārtībā
S.L