Traktoristu ziedu laikos viņš bieži nāca pie sievietes pusdienās. Sievietei pienākas - gatavot, gaidīt. Abi sēdēja pie galda, un viņa klausījās. Parasti runāja viņš - jebkurā sabiedrībā.
Šad tad vīrietis uzvedās kā pērtiķis - spārdījās un vēzējās. Tas notika dzērumā. Pēc pērtiķa gājieniem viņa sabruka. Sabruka, bet ne uz ilgu laiku. Kas žēlos? Piecelās un, it kā nekas nebūtu bijis, turpināja savus iesāktos kolhoza darbus.
Tad viņa novecoja, saslima ar epilepsiju. Cilvēks jāpieskata, tāpēc sieviete pārvācās pie radiem. Tējkannu rokās neviens viņai nedeva, baidījās. Grāmatas viņa lasīja no jebkuras vietas. Cita pasaule? Neviens nezināja, jo sieviete daudz klusēja un, ja runāja, tad jauca notikumus. Nevienam tas īsti arī neinteresēja. Epilepsija atstāj pēdas - bija spriedums. Pie radiem dažreiz viņu apciemoja tā saucamais vīrs. Viņa mazliet uzplauka, runājās, un tādos brīžos nebija jābaidās ne no tējkannām, ne karotēm. Bija reizes, kad pagalmā gaudoja ātrās palīdzības sirēnas. Tās neprognozējamās epilepsijas lēkmes…
Šad tad sieviete aizbrauca pie viņa, bet reiz atpakaļ neatbrauca. Viņu atrada kaimiņi nomaldījušos. Un kāpēc? Neviens netika skaidrībā. Viņa maz runāja, un neviens neticēja.
Kādu dienu ciema ielās bija redzams vīrs ar daudz jaunāku sievieti. Kā jau laukos bezdarbībā bieži gadās, viņi žūpoja. Vēl pēc laika viņiem piebiedrojās arī viņa. Trīs stāvi sēdēja pieturā. Viena klusēja, klausījās. Un pirmo reizi ievēroju, ka viņai ir suns. Jā, šķiet, ir brīži, kad nekas cits neatliek kā noglaudīt suni. Ja attiecībās sen vairs neskan abpusējs jā un arī nē. Kas tad tas ir? Nolemtība? Pieradums?